Rekorda skrējiens Kuldīgas pusmaratonā

Kuldīgas pusmaratons šogad bija pavisam citādāks kā citus gadus - jauna trase, ierastajam Kuldīgas karstumam pilnīgi pretēji laikapstākļi, kas sekmēja jauna personīgā rekorda sasniegšanu (1h08'10"), kam kā patīkama piedeva nāca klāt trešā vieta kopvērtējumā un vienlaikus arī bronzas medaļa Latvijas čempionāta vērtējumā. Rezultāts gan nemaz nenāca viegli, bet laikam jau tāpēc gandarījums par to ir divtik liels.
Kuldīgā trase šogad bija citādāka kā iepriekšējos gadus - remontdarbu dēļ gan starta vieta bija pārcelta no Rātslaukuma uz pilsētas parku, gan izpalika skrējiens pāri vecajam Ventas tiltam. Kopumā trase bija kļuvusi ātrāka tajā ziņā, ka izpalika skriešana pa veco bruģi, kas pie paša tilta bija sevišķi nepatīkams skriešanai, gan arī nebija vairs lielais kāpums apļa vidusdaļā. Jaunajā trasē gan neliels kāpums apļa otrajā kilometrā tomēr bija, un, ātri skrienot, to tomēr varēja sajust gluži labi, taču visvairāk liekas sekundes jaunajā trasē noteikti tika zaudētas uz ļoti daudz un asiem pagriezieniem, kur brīžiem bija tā, ka neesi vēl līdz galam izņēmis vienu līkumu, kad jau jādomā, kā "ierakstīties" nākamajā - šādās vietās noteikti diezgan daudz lieki metri tika noskrieti, jo, ņemot vērā, ka uz līkumiem bieži vien bija jāpadzen lēnākie skrējēji, tad ideālajās trajektorijās izskriet šos līkumus izdevās tikai retu reizi. Protams, visvairāk no skriešanas ritma sita laukā 180 grādu pagrieziens Piltenes ielā, kur pēc apgriešanās ātrums jāuzņem atkal gandrīz no nulles (te gan vērts atzīmēt, ka pēdējā aplī apgriešanās vieta bija kādus 10-15 metrus tālāk, kas liek domāt, ka pirmajos apļos visi ir noskrējuši mazāk kā bija plānots. Kaut gan domāju, ka šo saīsinājumu ar uzviju kompensēja liekie metri daudzajos pagriezienos un līkumošanā starp lēnākiem skrējējiem). Bet kopumā man trase patika gan tāpēc, ka tā bija iespēja apskatīt Kuldīgā neredzētas vietas, gan arī tāpēc, ka tas bija kā kaut kas jauns jau ierastajās Latvijas pusmaratonu trasēs. Un kaut arī saprotu, ka trases izmainīšana prasa daudz visādu papildus saskaņošanu, ceļu slēgšanu, trases pārmērīšanu un vēl citas nebūšanas, tomēr domāju, ka pusmaratonu dalībnieki noteikti būtu priecīgi arī citos pusmaratonos laiku pa laikam paskriet pa citu maršrutu - nu kaut vai pa to pašu trasi pretējā virzienā.

Pirms starta

Tā kā Kuldīgas pusmaratons šogad atkal bija arī Latvijas čempionāts pusmaratonā, tad, iespējams, tieši šis faktors bija iemesls tam, ka uz starta varēja manīt praktiski visus šobrīd aktīvos Latvijas garo distanču skrējējus, kas reāli varēja cīnīties par čempionāta medaļām (no potenciālajiem medaļniekiem nestartēja vien, šķiet, Jānis Girgensons). Protams, kuplāks dalībnieku skaits varbūt bija arī pateicoties laikapstākļiem, jo kaut arī Kuldīgas pusmaratonā ierasts ir ļoti liels karstums, šogad laikapstākļi bija praktiski ideālākie, kādus labu rezultātu sasniegšanai var vēlēties vasaras vidū - nedaudz zem +20 grādiem, un neliels lietutiņš. Protams, līdzjutēji noteikti priecātos par daudz saulaināku un siltāku laiku, bet no skrējējiem par šādu laiku droši vien sūdzējās retais.

Labi, ka man nav pulksteņa - citādi man arī būtu tā savādi piepacelta roka :)

Objektīvi spriežot, bija skaidrs, ka Valēriju Žolneroviču un Jāni Višķeru vinnēt man īsti nav izredžu, tāpēc biju sev nolicis kā mērķi trešo vietu, bet nekādu konkrētāku plānu par plānoto tempu un rezultātu nebija - skatīšos pēc situācijas. Starts šogad bija salīdzinoši šaurā koridorā, un pirmajā līkumā visai drīz aiz starta, kurš bija visnotaļ ass, bija jāuzmanās, lai, barā skrienot, nebūtu lieku sadursmju vai citu starpgadījumu. Pa priekšu visiem aizskrēja pāris 5 kilometru skrējēji, nedaudz priekšā izrāvies bija arī Kristaps Bērziņš no pusmaratonistiem, bet tālāk jau bija paliela grupa ar ātrākajiem 10 kilometru skrējējiem un pusmaratonistiem. Temps pirmajos kilometros likās salīdzinoši mērens, jo skrējās viegli, un tā kā visi konkurenti bija blakus, tad nebija arī nepieciešams jau sākumā sākt pārāk ātri, lai censtos turēt kādam līdzi. Vēl jo vairāk, sākumā pūta jūtamāks vējš, līdz ar to skrienot aizvējā arī nebija jātērē lieki spēki, kuri noteikti noderēs distances beigu daļā.
Šādi skrējām aptuveni kilometrus trīs ar pusi, kad grupas galvgalī skrienošie 10 kilometru skrējēji pamazām laikam sāka nedaudz palēnināties. Tajā brīdī Valērijs visai strauji izlauzās priekšā un jūtami palielināja ātrumu, viņam uzreiz līdzi sekoja arī Jānis Višķers. Šis laikam bija arī viens no izšķirošajiem mirkļiem mana skrējiena attīstībai, jo pēc pāris sekunžu apdomāšanās, sapratu, ka šī brīža temps tomēr ir pārāk komfortabls, un man ir jāmēģina sekot abiem līderiem. Un šķiet, ka līdz ar mani no grupas atrāvās vēl daži skrējēji, un skrējiens jau pavērsās pavisam citā gultnē.

Protams, kamēr ilga mans īsai apdomu brīdis Jānis ar Valēriju jau bija kādu gabaliņu priekšā, līdz ar to nu skrēju viens, taču pēc brīža jutu, ka atstarpe starp mums īsti nepieaug. Drīz vien klāt bija pirmā apļa finišs - pulkstenis rādīja 17'12". Ātri galvā piemetu, ka tas ir 68'48" uz četriem apļiem - ātrāk par personīgo rekordu, bet norakstīju to uz paātrinājumu apļa otrajā pusē, bet kopumā par rezultātu vēl bija pāragri spriest.

Otrā apļa vidus

Otrā apļa pirmā kilometra laikā pamazām Valērijam un Jānim sāku tuvoties un beidzot viņus arī noķēru, jo sapratu, ka kopā noteikti skriet būs vieglāk nekā cīnīties vienam pašam. Otrais aplis turoties aiz abiem puišiem pagāja salīdzinoši ātri, blakus vēl bija arī Dmitrijs Serjogins, kurš skrēja 10 kilometrus, un viņa ķeršana un kādu brīdi aiz viņa aizvējā sēdēšana arī noteikti skriešanu padarīja vieglāku . Kaut jutu, ka baigi viegli nav, un ik pa laikam bija sajūta, ka nu viņu mugurām atkal nedaudz iepalieku, un tad atkal pievelku atpakaļ, tomēr centos viņus neatlaist. Otrā apļa beigās pulkstenis rādīja 34'12", tātad aplis tieši 17', kas sanāk vēl ātrāk kā pirmais - acīmredzot, bez lēnā sākuma arī pirmajā aplī laiks būtu līdzīgs.

Trešā apļa sākumā jau jutu, ka ir jūtami grūti, un sāku saprast, ka palaižot prom savus "tempa turētājus", vienam skriešana varētu būt gaužām grūta. Trešā apļa otrā kilometra beigās Jānis ar Valēriju gan, šķiet, pielika nedaudz soli, un pamazām atstarpe starp mums sāka augt. Vēl pēc kilometra, kad atkal sākās viens pēc otra sekojošie līkumi, brīžiem pat viņi jau pazuda skatienam aiz kārtējā līkuma, tā ka patiešām biju palicis viens, ko vēl vairāk apgrūtināja tas, ka trasē bija jāapdzen aizvien vairāk iepriekšējos apļos esošie sportisti, un, kamēr mums pa priekšu brauca velosipēdists un mēģināja priekšā skrienošos padzīt malā, tikmēr skriešanai lēnākie īpaši netraucēja, bet, kad tiesnesis uz velosipēda kopā ar abiem līderiem no manis attālinājās, tad atrast labāko ceļu starp apdzenamajiem nācās man pašam.

Te trešajā aplī jau sāku iepalikt

Tajā brīdī arī apjautu, ka reāli vēl jāskrien trešā daļa no pusmaratona, un pamazām sāku saprast, ka pēdējais aplis būs gaužām grūts. Trešā apļa finišā pulkstenis rādīja 51'02", kas nozīmēja, ka pat ar visu manu iepalikšanu no līderiem, šis bija visātrākais aplis (16'50"). Sapratu, ka rekorda labošanai pēdējais aplis ir jānoskrien 18 minūtēs (tātad kaut minūti lēnāk kā līdzšinējie), taču tajā brīdī īstas pārliecības par to, ka tas būs pa spēkam nebija.
Par to, kā man izdevās iepriekšējo tempu praktiski saglabāt arī pēdējā aplī, īstas skaidrības joprojām nav. Otrā kilometra kāpums šajā pēdējā aplī patiešām riktīgi bija jūtams, jo kaut arī kalns bija tikai tāds neliels pacēlums, tomēr slodze jūtami pieauga, mēģinot saglabāt tempu. Atceros, ka kāpuma galā vēl noteicu, ka nedrīkst sabremzēties, lai "atpūstos", bet jāturpina skriet. Aiz otrā kilometra atzīmes sev noteicu, ka vēl tikai desmit minūtes jāiztur, kad bija atlikuši vairs divi kilometri līdz finišam, tad sev stāstīju par to, ka nu vairs tikai sešas minūtes ar astīti. Beigās laikam palīdzēja arī turp-atpakaļ posms, jo, tad daudz vairāk no malas varēja dzirdēt kaut kādus uzmundrinājuma saucienus (paldies visiem, kas visa skrējiena laikā ik pa laikam uzmundrināja ar atbalsta saucieniem), un jau tādā autopilotā (biju gan pie pilnas apziņas) skrēju uz priekšu. Nedaudz vien pabrīnījos par to, ka apgriešanās vieta bija šoreiz nedaudz tālāk, ko minēju jau sākumā, taču te pēc apgriešanās līdz finišam vairs bija nepilns kilometrs., ko centos cik spēka, un beigās vēl atradu spēku finiša paātrinājumam.

Pēdējie metri

Finišā ieskrienot, dzirdēju, ka abi līderi ir finišējuši nedaudz zem 1h07', un sapratu, ka pats noteikti būšu zem 1h09'. Finišā pulksteņa nebija, bet Zane uz rokas pulksteni bija apturējusi dažas sekundes pēc 1h08'. Kad beidzot parādījās rezultāti, tad biju patiesi priecīgs, jo pusmaratonu biju noskrējis ar rezultātu 1h08'10", kas bija jauns personiskais rekords, uzlabojot iepriekšējo rekordu par veselām 56 sekundēm. Tā kā finišējis biju trešajā vietā, tad par to arī pienācās Latvijas čempionāta bronzas medaļu. Čempionāta medaļu apvienot ar personīgā rekorda skrējienu, ir jo patīkamāk. Šāds finiša rezultāts arī nozīmēja to, ka pēdējo apli biju noskrējis 17'08" - līdz ar to pēdējā aplī temps dīvainā kārtā bija krities tikai pavisam minimāli, kaut trešajā aplī sajūtas liecināja, ka līdz beigām tikt būs gaužām grūti, un nebija pat domu, ka tādā tempā tikšu arī līdz beigām.
Gandarījumu par labi veiktu skrējienu var sajust ne tikai paskatoties rezultātu tabulā, kur acis priecē sasniegtais rezultāts. Ir grūti aprakstāmas tās sajūtas reizēs, kad esi izlicis no sevis gandrīz maksimumu. Kaut finišs jau aiz muguras, organisms joprojām kādu laiku ir uzbudinātā stāvoklī, kad var just, ka ķermeņa temperatūra vēl nav atgriezusies normas līmenī, sirds turpina strādāt ātrāk nekā ierasts miera stāvoklī, galvā ir tāda kā eiforijas sajūta un galva kā nākas neklausa, bet, mēģinot saliekt kāju pirkstus, pēdu uzreiz rauj krampī. Sestdien pēc Kuldīgas skrējiena šādas sajūtas ilga kādas septiņas stundas pēc finiša. Lieki piebilst, ka cenšanās kaut nedaudz pagulēt šajā laikā, lai ļautu ķermenim nomierināties, pie īpašiem panākumiem nenoveda. Un, lai arī skaidrs, ka tās nepavisam nav normālas sajūtas, kā ķermenim būtu jājūtas ikdienā, tomēr tā ir visnotaļ atbilstoša reakcija pēc smagas fiziskas piepūles. Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet šādi justies tieši tajā brīdī pēc labi veikta skrējiena ir patiešām patīkami.

Tā kā pēc Liepājas pusmaratona rakstīju, ka uzdevums šīs sezonas atlikušajos pusmaratonos visticamāk būs paskriet zem 1h09', kas arī nozīmētu līdzšinējā personīgā rekorda (1h09'06") labošanu, taču, tā kā šis uzdevums nu ir paveikts, tad laikam būs jāsprauž jauni mērķi, lai atlikušajā sezonas daļā ir vērts uz mačiem braukt. Šis tas jau padomā ir...