Kalniem pāri

Aizvadītā nedēļas nogale sportiskā ziņā tika pavadīta krietni citādāk, kā ierasts lasīt manos pēdējā laika sacensību aprakstos. Vispirms sestdien piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā maratona distancē - ar karti mežā orientējies pēdējo reizi biju pirms vairāk kā diviem gadiem. Savukārt svētdien, par spīti sestdienas meža nogurdinātajām kājām, startēju Lazdukalnu krosā - arī apzīmējums "kross" manos sacensību aprakstos parādījies ir gaužām reti.
Tas, ka pēdējos divus gadus vispār nebūtu orientējies, ir varbūt nedaudz pārspīlēts, taču pa mežu ar karti sacensībās patiesi kopš 2011.gada Kāpas jūlija sākumā skrējis nebiju. Kopš tās reizes orientējies biju Telpu orientēšanās pasākumā tā paša 2011.gada nogalē, pērn Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā Dobeles ielās, kā arī šogad 1.aprīlī Rīgā Viestura dārza apkaimē vēl vienā orientēšanās sprintā. Taču, tā kā klasiskā orientēšanās tomēr ir pa kārtīgu mežu, tad, sekojot Latvijas orientieristu gaitām gan vietējos, gan starptautiskos mačos, ik pa laikam arī manī ir iezagusies vēlme atkal pamēģināt paskriet ar karti rokā un izbaudīt punktu meklēšanu "dzīvajā" nevis tikai pētot citu izskrietos ceļus internetā ievietotajās kartēs.
Tad nu vasaras vidū, ieraugot kalendārā, ka šogad orientēšanās maratons bija ieplānots Skrundas mežos, kas no 2011.gada pavasara man bija palikuši atmiņā kā gana skrienami, sapratu, ka orientēšanās maratonā šogad varētu mēģināt uzskriet. Nākot sacensību datumam tuvāk, vēl īstas pārliecības par dalību nebija, taču beigu beigās sapratu, ka jāskrien vien būs, jo šis būtu ļoti labs spēka un izturības treniņš, gatavojoties maratonam, kā arī par labu noteikti nospēlēja nolikumā esošais teksts, ka mežā ir daudz taku un ceļu (beigu beigās tā gan izrādījās nedaudz maldinoša informācija, jo, lai arī ceļu kartē bija patiešām diezgan daudz, taču izmantot tos distancē varēja salīdzinoši maz).
Par to, ka būšu aizmirsis kā orientēties, īpaši nesatraucos. Galu galā, reiz iemācoties 'lasīt' karti, tas jau ir tāpat kā ar parasto lasīšanu - ar laiku varbūt vairs neiet tik raiti, taču burtus (t.i. šajā gadījumā apzīmējumus) jau neaizmirsti. Vairāk biju nobažījies par to, vai būšu spējīgs gana labi karti lasīt skrienot, jo viens ir pētīt karti datorā uz kārtīga palielinājuma, bet kad tas jādara kustībā, tā jau ir pavisam cita lieta - un šī ir viena no darbībām pie kā ir regulāri jāstrādā, ja grib veiksmīgi orientēties - acis pie kartes lasīšanas kustībā un fokusa maiņas starp apvidu un karti ir jātrenē. Tieši tāpēc divos rīta treniņos kaut kādu vecu karti biju paņēmis līdzi, lai skrienot kaut nedaudz kartes pētīšanu kustībā atsvaidzinātu.
Tā kā orientēšanās maratona distancē ("maratons" gan ir nedaudz maldīgs apzīmējums, jo šoreiz distance pa gaisa līniju bija 24.8 km, taču paredzamais uzvarētāja laiks ir ap 2,5 stundām, kas līdzinās arī klasiskā šosejas maratona ilgumam) starts visiem ir kopīgs, un Latvijā pēdējos gados izmantotā sportistu izkliedes metode (lai visi visu laiku neskrietu kopā) ir "taurenītis" distances vidusdaļā jeb divi nelieli aplīši, kas daļai sportistu ir jāveic, vispirms veicot pirmo, bet tad otro aplīti, bet daļai vispirms izskrienot otro un tikai tad pirmo apli, tad pēc starta uz kartes pētīšanu pārāk nekoncentrējos - zināju, ka līdz "taurenītim" tāpat visiem distance ir vienāda, līdz ar to galvenais ir nepazaudēt grupu, kas gan nebija īpaši liela - kādi astoņi deviņi skrējēji. Pirmos distances daļu centos aprast ar skriešanu pa apvidu, kas tomēr kardināli atšķiras no skriešanas pa cietu pamatu. Un jau pirmajos kilometros pavisam nedaudz, bet jo tuvāk nāca beigas, jo arvien vairāk jutu, ka kāju muskuļi (precīzāk aizmugurējie augšstilba muskuļi) ir pilnībā atraduši no lēkšanas un kāpšanas pāri sakritušajiem kokiem. Ja kalni tik lielas grūtības nesagādāja, lai gan to pārvarēšana, protams, arī mežā ir citādāka nekā, skrienot pa ceļiem, taču no lēkāšanas pāri kritušajiem kokiem muskuļi ir patiesi atraduši, un uz beigām tieši šī iemesla dēļ kājas īpaši klausīt negribēja.
Atgriežoties pie notikumiem distancē, līdz "taurenītim" noskrējām visi medaļu pretendenti vairāk vai mazāk kopā, bet "taurenīša" otrajā aplī pieļāvām apmēram divu minūšu kļūdu, izvēloties neveiksmīgu variantu pa briesmīgi aizaugušu purvu (tajā brīdī pie sevis vēl nodomāju "kur gan ir tie nolikumā minētie skrienamie ceļi"), un "taurenīša" beigās, kad atkal visiem distance bija vienāda bijām trijatā kopā ar Ati Rešķi un Andri Jubeli, kuram "taurenītis" bija bijis jāveic pretējā virzienā. No Andra arī noskaidroju, ka Jānis Krūmiņš, kurš o-maratonā iepriekš jau ir uzvarējis neskaitāmas reizes ir apmēram minūti priekšā (patiesībā tās bija gandrīz divas) un sapratu, ka, ja viņu neizdosies noķert, tad Jānim Latvijas čempionātu izdosies uzvarēt arī šogad.
Tā divus etapus vēl noskrējām trijatā, bet tad sekoja etaps, kuram neliela daļa bija jāskrien pa lielceļu, un tajā brīdī arī no Andra un Ata kādu gabalu atrāvos un vairāk līdz pat distances beigām viņus arī neredzēju.
Kad sajutu, ka esmu viens, tad sapratu, ka nu nāksies orientēšanās ziņā paļauties tikai un vienīgi uz sevi, bet tas pat zināmā mērā man patika - varēju orientēties savā tempā un izvēlēties droši savus variantus, neuztraucoties, ka jāturas ar visiem kopā, lai kāda muļķīga varianta izvēle liktu pazaudēt grupu. Sekojošajā garajā etapā kaut arī biju ļoti labi izplānojos variantu, taču etapa pirmajā pusē daļēji dēļ nepietiekamas kompasa kontroles, bet daļēji pēc, manuprāt, kļūdaini attēlotas kartes pazaudēju vismaz minūti, laužoties cauri purvam, kuru sākotnēji izplānotajā variantā man nebija paredzēts šķērsot. Novirzīšanos no maršruta gan ātri aptvēru un tālāk jau etapu veicu labi. Taču nākamajā etapā atkal saskāros ar kartes nepilnību, kad purvā nebija iezīmēts kalniņš. Un tā kā punkts bija uz "saliņas" purvā pa labi no kalniņa, bet manis uzietais kalniņš bija pa labi no kontrolpunkta, tad izmetu vairākus lokus purvā pa labi no manis atrastā kalniņa, un brīdī, kad sāka pārņemt situācijas neizpratne, pēc visiem priekšrakstiem devos ārā uz tuvāko lielo orientieri (izcirtumu), no kura tad beidzot punktu arī paņēmu, bet zaudētas bija trīs minūtes.

Lazdukalnu krosa asfaltētie kilometri

 Kaut arī maniem sekotājiem droši vien būtu bijusi iespēja šeit mani apdzīt, tomēr arī viņi šajā vietā bija līdzīgi kļūdījušies (dīvaini, ka nesatikāmies), un, lai arī atstarpe līdz Jānim bija pieaugusi jau līdz piecām minūtēm, joprojām atrados otrajā pozīcijā. Precīzo atstatumu līdz Jānim uzzināju karšu maiņas vietā sacensību centrā, pēc kuras vēl atlika veikt nedaudz mazāk kā trešdaļu distances. Jau tad, pēc skrietas stundas un 45 minūtēm, nogurums sāka parādīties, it sevišķi kājas, ko minēju jau iepriekš, bet atslābt nedrīkstēja, jo nezināju, cik tālu ir sekotāji. Te arī pēdējo reizi padzēros ūdeni, un atlikušās 45 minūtes noskrēju bez papildus enerģijas/šķidruma uzņemšanas, kas, uztverot to par maratona garo treniņu, bija kā reiz tas, ko biju plānojis, taču praktiski vismaz vēl viena dzirdināšana distances beigu daļā būtu noderējusi (Jānis, un arī daļa no man aiz muguras esošajiem sportistiem karšu maiņas punktā "uzlādējās" gan ar saviem sporta dzērieniem, gan arī daži pat savus dzērienus ņēma līdzi pēdējā aplī).
Pēdējo apli veicu bez īpašām kļūdām, pēc etapu laikiem skatoties, lielāko daļu beigu etapu esmu bijis arī ātrāks, vien vienā etapā esmu kaut kur purvā atstājis lieku minūti, un līdz ar to par nepilnām divām minūtēm pat Jānim izdevās pietuvoties, taču ar to bija krietni par maz, lai Jāni noķertu, un tā arī finišēju otrajā vietā ar visnotaļ lielu sagurumu kājās (pēdējos kilometros pat vienā etapā, kur bija iespēja paskriet pa šoseju, jutu, ka kājas vairs galīgi neklausa).
Kopumā varu teikt, ka par to, ka izlēmu piedalīties orientēšanās maratonā, esmu visnotaļ apmierināts. Treniņš sanāca tieši kā biju plānojis, tam bonusā saņemt vēl arī Latvijas čempionāta sudraba medaļu ir vēl jo patīkamāk. Protams, žēl, ka atstarpe līdz Jānim bija apmēram tik liela, cik pazaudēju kļūdas daļēji kartes neprecizitāšu dēļ, taču pat, ja sanāktu ar Jāni skriet kopā arī pēdējos kilometros, vai viņu beigās izdotos vinnēt tik un tā neesmu pārliecināts, tā ka uzskatīšu, ka arī otrā vieta ir gana labs rezultāts pie "atkal-atrādīšanās" reizes mežā. Distancē esot, arī sapratu, ka orientēšanās patiešām ir forša padarīšana, un tieši orientēšanās process ir tas, kas mani šajā visā piesaista. Tajā pat laikā pa visu šo laiku, kamēr esmu prom no skriešanas pa mežu, man noteikti nav pietrūkušas atsistas, saskrāpētas un nātru sadzeltas kājas un rokas, kas tādas kļuva arī pēc šīs viesošanās mežā. Skrienamā mežā, kur nebūtu brikšņi, nātres un citu tamlīdzīgu padarīšanu, noteikti orientēšanās tehniski nebūtu tik interesanta, bet šādā mežā kā tas bija Skrundā (kas pat bija salīdzinoši neslikti skrienams) orientēšanās bija interesanta, bet tie dabas radītie šķēršļi brikšņu, kritušu koku un nātru izskatās, kas par sevi liek manīt ne tikai skrienot, bet arī vēl pāris dienas pēc sacensībām gan man ne pārāk patika. Un tāpat arī sapratu, ka, ja kādreiz nopietni gribētu atgriezties orientēšanās sportā, tad būtu visai ievērojami jāmaina treniņu process, lai tas būtu atbilstošāks skriešanai pa mežu nevis pa asfaltu, un kaut arī aiz manis finišā bija vairāki skrējēji, kas šogad startēja arī Latvijas izlasē, tomēr ar visu to jutu, ka fiziski skriešanai pa mežu īsti gatavs neesmu.
Pēc finiša o-maratonā ar bažām raudzījos uz nākamajā dienā ieplānoto Lazdukalnu krosu. Jo papildus jūtamajam nogurumam kājās (galvenokārt tieši augšstilba aizmugurē) biju arī guvis pāris sāpīgus sasitumus, kas, pēdu liekot konkrētā pozīcijā, lika par sevi sāpīgi manīt. Ja rīkotājiem nebūtu apsolījis, ka skriešu, un, ja nebūtu paredzēta filmēšanās (par to būs atsevišķs raksts), tad, iespējams, krosā nemaz nebūtu skrējis. Taču no otras puses kross bija varen laba iespēja pārbaudīt, kā kājas ir spējīgas ātri skriet uz noguruma fona, kas maratonā noteikti nav mazsvarīgi.
Kross sastāvēja no trim ~4.2km apļiem Ogres dendroloģiskā parka "Lazdukalni" teritorijā un tā tuvākajā apkārtnē. Katra apļa sākumā nācās pievarēt apmēram simts pakāpienu pa stāvām kāpnēm, tālāk sekoja neliels augšup/lejup skrējiens pa parka teritoriju, kam sekoja stāvs noskrējiens no kalna, tālāk pagarš kāpums, kam sekoja ļoti stāvs lejupskrējiens, un atlikušie divi kilometri veda sākumā pa zemesceļu, bet beigās pa asfaltu. Līdz ar to pirmā apļa puse bija ļoti krosam atbilstoša un fiziski ļoti grūta, bet pēdējos kilometros jau varēja ieskrieties visai labā tempā.
To, ka skrējiens nebūt nebūs viegls sapratu jau pirmajā trepju pievarēšanās reizē - likt kāju uz katra pakāpiena likām gaužām neērti, bet uzskriet pa diviem pakāpieniem īsti nejaudāju, jo o-maratonā sagurušās kājas īsti negribēja celties pietiekami augstu. Līdz ar to jau pirmajā aplī atkritu uz piekto pozīciju, līdz apļa beigām, galvenokārt visnotaļ labā tempā veiktu apļa pēdējo kilometru dēļ, izvirzījos ceturtajā vietā. Līdz otrā apļa beigām biju noķēris arī tajā brīdī trešajā pozīcijā esošo skrējēju, kurš, pēdējo reizi uzskrienot pa kāpnēm, uz brīdi no lielās piepūles pat apstājās, un pēdējā aplī tad vien atlika saglabāt iepriekš uzņemto tempu un finišēt. Finišā nopelnīta trešā vieta, pirmie divi skrējēji (Dmitrijs Serjogins, kā arī skrējējs no Lietuvas)  priekšā bija salīdzinoši daudz, un pat ar svaigām kājām ar viņiem cīnīties būtu pagrūti.

Pēc divām pa kalniem un apvidu skrietām dienām biju patiešām saguris. Pēc krosa arī nedaudz jutu, ka esmu savilcis muguru, un arī o-maratonā pastieptās saites vēl jutu pāris dienas. Taču kopumā uzskatu, ka šis divu dienu cikls bija tāds labs atgādinājums par tiem muskuļiem, kas, skrienot pa asfaltu, vairāk tiek atstāti novārtā. Nu gan tuvākajā laikā "bezceļu" skrējienos vairs plānots piedalīties nav - pēc nedēļas pēdējās Skrien Latvija pusmaratons Siguldā, pēc tam skrējiens Sāremā, un pēc tam jau atliks vēl pēdējās pāris nedēļas līdz šī gada rudens maratonam.