Divas nedēļas un pēc tam vēl divas dienas Itālijā

Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.
Tā kā Romas maratons šogad bija paredzēts 22.martā, kas sanāk tikai nedēļu vēlāk kā pērn, kad marta vidū skrēju Barselonā, tad vienīgās bažas par atbilstošu sagatavošanos bija saistībā ar laikapstākļiem, kas pie Latvijas neprognozējamajām ziemām, var būtiski ietekmēt kvalitatīvu sagatavošanos tik agram maratonam. Taču jāsaka, ka skrējējiem labāku ziemu par aizvadīto mūsu platuma grādos ir grūti iedomāties - iztika gan bez milzīgas snigšanas, gan bez milzīga sala - vienīgais lielais traucēklis, ko atminos, bija atkala, kas vairākas dienas bija sastopama janvāra sākumā, un jūtami apgrūtināja tikšanu uz priekšu. Ziema bija pat tik silta, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem Ogres manēžā visas ziemas laikā, šķiet, biju vien piecas reizes. Bet kopumā pat ātros treniņus spēju skriet ārā, un iztika pat bez būtiskām problēmām ar elpošanu, kad citus gadus ātrāka skriešana ārā manām plaušām nepavisam nav patikusi.
Lai vai kā, ziema skrējējiem šogad bija patiesi draudzīga. Taču, lai tiktu arī pie paskriešanas nedaudz siltākos un pavasarīgākos apstākļos, februāra beigās atvaļinājuma laikā tomēr biju ieplānojis arī doties uz divu nedēļu nometni Itālijas vidusdaļā padsmit kilometrus no Adrijas jūras pilsētā Chieti. Tā kā brauciens uz Itāliju bija paredzēts arī kā ciemošanās, tad tā bija iespēja gan paciemoties, gan tikt pie kvalitatīvas skriešanas siltākos apstākļos - un pēc nometnes sanāktu arī iespēja vēl uz trim nedēļām atgriezties mājās, lai pēc tam dotos atpakaļ uz Romu uz maratonu.

Itāļu picas #1 - izskatās kā cepts milzu pelmenis

Lai arī pērn maratonam Spānijas nometnē spēju sagatavoties patiešām labi, kas pēcāk ļāva izskriet Barselonas maratonā personīgo rekordu, tomēr toreiz trešajā nometnes nedēļā sāku just problēmas sēžas muskulī un sēžas nervā, kas pēc maratona pēcāk arī izbojāja visu pagājušo sezonu. Toreiz trīs nedēļu intensīva trenēšanās, kur ātrāka skriešana bija katru otro dienu, organismam laikam galu galā bija par smagu, līdz ar to šoreiz nolēmu būt prātīgāks - nometne nevis trīs, bet divas nedēļas gara, un arī intensīvie maratona specifiskie treniņi reizi trijās dienās, lai dotu ķermenim lielāku atpūtu. Tāpat arī centos vingrot daudz vairāk, kas iepriekšējā gadā Spānijā tika darīts diezgan reti.

Itāļu picas #2 - šķiet, virsū bija vismaz puskilograms mozarellas

Taču, acīmredzot, vienu būtisku lietu netiku ņēmis vērā, proti, šoreiz nometnē nācās daudz vairāk sadzīvot ar kalniem. Ātrākai skriešanai izmantoju ap Chieti pilsētas stadionu (pašā stadionā tikt nevarēja) apkārt esošo līdzeno asfalta posmu (starp citu, par šo jautājums kādam GPS pazinējam - kā tas nākas, ka skrienot 700m garo asfalta apli pulksteņrādītāja virzienā GPS regulāri samērīja par 30m vairāk kā skrienot pretējā virzienā, kad attālums sakrita ar uz asfalta savilktajām atzīmēm?), līdz kuram no manas dzīvošanas vietas gan arī bija labs gabals skrienams. Taču visi citi treniņi ietvēra lielākus vai mazākus kalnus. Reizēm nācās pievarēt pat kāpumus, kur pat trīs kilometri bija jāskrien pret kalnu, īsāki kāpumi vien tie bija ļoti stāvi, taču īpašas izvēles kā izvairīties no kalniem nebija, lai izveidotu puslīdz labus skriešanas maršrutus. Pat vietējās Chieti universitātes pilsētiņas teritorijā izveidotais il Percorso Vita e Natura jeb Dzīves un dabas taka - 1.8km garš grants seguma celiņš, ir ar 25 m kāpumu, kad Ogrē pat pusotru stundu skrienot, izdodas knapi savākt 40-50 metrus kāpuma.

Skats uz Chieti - to, ka tas nav nekāds līdzenums var redzēt gluži labi. Tik skaidrs un saulains laiks gan bija tikai dažas dienas

Kopumā pret kalniem man arī lielu iebildumu nemaz nebija, galu galā spēka treniņš tas ir varen labs, un arī skati skaisti, un, dienām ejot, arī tikšana kalnos kļuva aizvien vieglāka. Tomēr, kad pirmā nometnes nedēļa bija jau aizvadīta, sāku just nelielu spiedienu Ahileja cīpslas rajonā potītes līmenī. Sākumā šķita, ka vienkārši esmu tur ko nospiedis ar apaviem, taču nākamās divas dienas sāka parādīties sāpes, kā rezultātā ceturtdiena un piektdiena pagāja jau pavisam minimālā skriešanas režīmā, bet pēdējās divas nometnes dienas neskrēju pat nemaz (toties varēju vairāk Itāliju izbaudīt tūrista acīm), jo sāpes bija lielas, un arī ātrā palīdzības programma ar ledus kūri un teipošanu īpašus uzlabojumus nedeva.

Vienu dienu pabiju un arī paskrēju Peskarā - Abruzzo reģiona lielākajā pilsētā. Šis ir pirms pieciem gadiem būvētais tilts pāri Peskaras upei pie ietekas Adrijas jūrā, kas ir lielākais gājēju-velobraucēju tilts Itālijā.

Atgriežoties Latvijā, mēģinājums atsākt skriešanu pēc trīs dienu neskriešanas īpaši sekmīgs nebija - paskriet varēju, bet sāpes pēc tam atgriezās, un tā nu aizvadītās nedēļas pagājušas visnotaļ daudz minoties ar riteni, un ik pa laikam, kad sāpes pazūd, mēģinot pa pāris kilometriem ik pa kādai dienai noskriet. Kaut pēdējo nedēļu sāpes arī skrienot vairs nav izteikti jūtamas, taču sajūta traumētajā apvidū ir pietiekami savāda, lai varētu teikt, ka ar problēmu esmu ticis galā.
Skaidrs ir viens, ka pārpūlēta tika gan Ahileja cīpsla, gan muskuļi, kas ieskauj potīti, kas tik lielai skriešanai pa kalniem bez pienācīgas atpūtas, acīmredzot nebija gatavi. Salīdzinot ar savākto kāpumu nometnē Spānijā gadu atpakaļ, šogad Itālijā kāpums pa nedēļu sanāca pat par trešdaļu lielāks. Acīmredzot, manis paša vēlme - izdarīt vairāk kā organisms spēj turēt, atkal ir ievedusi mani traumēto pulkā.
Pirmās dienas pēc traumas šķita, ka pārtraukums būs vien uz dažām dienām, un būtisku iespaidu uz maratona gatavību tas neatstās. Taču, dienām ejot un normālu skriešanu arvien nespējot atsākt, sāku saprast, ka pamazām arī maratona forma iet mazumā, un par spīti tam, ka februāra vidū jutu, ka iespējams esmu savā visu laiku labākajā maratona formā, tomēr nācās pieņemt sāpīgo lēmumu, ka skriešana Romas maratonā būs jāatceļ.
Dažas nedēļas pirms pasākuma, kuram esi pilnībā veltījis vairākus mēnešus, atsaukt savu dalību ir patiešām sarūgtinoši, taču tāds laikam ir sports, kurā ir ne tikai uzvaras, sasniegumi, rekordi un pozitīvas emocijas, bet reizēm nākas sadzīvot arī ar zaudējumiem, traumām un sāpīgiem lēmumiem.

Itāļu saldējums - viens no daudzajiem, kas divās dienās Romā nokļuva manā vēderā. Fonā gan ir vitrīnas, kur kopumā bija 150 garšas - lai visas nobaudītu, tad būtu jāpārvācas uz Romu uz vairākām nedēļām

Tā kā Romas maratonu skriet spējīgs nebiju, tomēr lidmašīnas biļetes nopirktas bija, tad izlēmu, ka uz Romu varētu tomēr aizbraukt arī tikai kā tūrists, kas gan prasīja pēdējā brīža risinājumu meklēšanu, lai atrastu vēl kādu brīvu naktsmītni. Jāatzīst, ka pirms paziņoju rīkotājiem, ka maratonu neskriešu, kādu brīdi arī apsvēru iespēju startēt, un pēc pāris kilometru noskriešanas izstāties laukā - taču sapratu, ka tas nebūs godīgi ne pret sevi, ne pret rīkotājiem, un piedevām tādā veidā savu kājas traumu padarītu iespējams vēl smagāku.

Adidas priekšplānā. Fonā var redzēt, ka Romā flīzītes vājredzīgajiem mēdz beigties arī māju sienā.

Tā nu beigu beigās Romas maratonu neskrēju, taču mazdrusciņ no maratona savām acīm tomēr redzēju - sestdienas vēlā vakarā redzēju starta/finiša zonas būvniecību, svētdienas rītā startu uz brīdi redzēju TV, un septiņus skrienošus un divus ratiņkrēslos braucošus maratonistus redzēju pie 41.km atzīmes arī "dzīvajā". Taču tā kā maratona dienas pirmā puse bija vēsa, vējaina un lietaina, tad nekāda prieka no mirkšanas lietū, lai maratonu pavērotu ilgāk nebija. Tā vietā labāk izvēlējos pabūt kādā siltākā un sausākā vietā un nobaudīt itāļu saldējumu kā kārtīgam tūristam pieklājas.

Pēc pirmā noskrietā kilometra Romā. Ar karti rokās, lai miljonu pilsētā neapmaldītos.

Bez skriešanas gan Romā neiztiku, un pāris kilometrus tomēr pa Romas pakalniem noskrēju. Pie reizes bija iespēja pārbaudīt, cik traucējoša ir skriešana pa Romas bruģi, kas maratona trasē ir visai daudz. Spriežot pēc lasītā par šī gada maratonu un paša acīm redzētā, tad bruģis nav tas patīkamākais pamats, un piedevām šī gada slapjajā laikā, tas bija arī visnotaļ slidīgs (varbūt tieši tāpēc uzvarētāju laiki bija visai pieticīgi - šogad Romas kā "IAAF Zelta līmeņa" maratonā uzvarētājam tikai 2h12', un iekļūt desmitniekā šeit varēja, skrienot zem 2h30'). Un, ja brīdī, kad maratona dalību atsaucu, prātā bija doma, ka pēc gada būs droši vien jāmēģina Romas maratons noskriet, tad tagad, kad tur ir pabūts, vairs tik drošs neesmu - bruģis mani galīgi neuzrunāja, pāris redzētie kāpumi likās diezgan lieli - tātad trase nemaz tik ļoti līdzena, kā solīts, patiesībā nav, un galu galā arī pašu Romu nu arī esmu jau redzējis, un arī šajā ziņā pazustu daļa no maratona prieka par jauniem neredzētiem skatiem skrējiena laikā.

Itāļu picas #3 - šādi laikam būtu izskatījusies arī pēcmaratona maltīte. Maratons izpalika, bet picu ēšanu jau nevar laist zudībā.

Vai šogad pavasarī būs man kāds cits maratons, tas šobrīd nav skaidrs. Skaidrs vien ir tas, ka vispirms ir jāsaved kārtībā kāja. Kad būšu sācis pilnvērtīgi skriet, tad jau varēs manīt, cik daudz no formas ir pazaudēts, cik daudz būtu vajadzīgs, lai atgrieztos maratona formā, un tad arī varēs saprast, vai vēl kādu pavasara maratonu varu paspēt noskriet.