Jaunu ātrumu meklējumos

Atgūšanās pēc Valensijas maratona novembra vidū gāja nedaudz lēnāk kā gribētos - pirmajā nedēļā pēcmaratona sagurums, pēc tam vēl kaut kāds vīruss, kurš vēl uz 3-4 dienām skriešanas atsākšanu atlika. Atsākt skriešanu pēc desmit dienu pauzes un tajā laikā vēl nedaudz uzēstajiem kilogramiem man nepavisam nav vienkārši, un tāpēc tādu puslīdz normālu skriešanas sajūtu atguvu vien ap decembra otro pusi, kad beidzot arī treniņu apjoms nedēļā sasniedza divciparu skaitli.
Decembra sākumā pēc ilgiem laikiem nolēmu arī uzspēlēt futbolu kā tādu alternatīvu treniņu, ko nebiju darījis, šķiet, vismaz gadus piecus. Taču stundas laikā, ko pavadīju, dzenājot bumbu, diezgan strauji atgriezās sāpes mugurā, kas pēdējā laikā par nebija likušas par sevi manīt. Ar stipri sāpošu muguras lejasdaļu nācās sadzīvot apmēram nedēļu. Un nu vismaz ir skaidrs, ka triecieni ko rada bumbas speršana manai krustu daļai galīgi nepatīk - tātad no futbola turpmāk būs jāizvairās
Vien no jaunumiem decembrī bija tas, ka nedaudz tika pamainīti olimpiskie kvalifikācijas normatīvi atsevišķās disciplīnās, tai skaitā arī maratonā. No sākumā noliktā 2:17:00 normatīvs tika pazemināts līdz 2:19:00. Kaut arī joprojām iespēju izpildīt šobrīd neredzu kā ļoti reālu iespējamību, tomēr ar vienu apziņas daļu šķiet, ka, ja jau reiz Barselonā (kas gan bija divus gadus atpakaļ) spēju noskriet 2:19:02, tad noskriet divas sekundes ātrāk mans organisms tīri teorētiski ir spējīgs, un tāpēc 2:19:00 noteikti ir kaut kas reālāk aizsniedzams nekā 2:17:00. Taču jebkurā gadījumā, lai normatīvu izskrietu, ir jāsakrīt ļoti daudz faktoriem, un laika, lai to izdarītu un aizbrauktu uz Rio olimpiskajām spēlēm, nav nemaz atlicis tik daudz.
Uzsākot atkal jauno treniņu periodu, esmu sapratis, ka tomēr daudz vairāk ir jādomā par to kā strādāt pie manas vājās puses, proti, skriešanas ātruma. Un tā nu kopš decembra vidus esmu centies daudz regulārāk treniņos iekļaut dažādus paātrinājumus, skrējienus pret kalnu, kopš janvāra sākuma arī divreiz nedēļā esmu centies uzskriet kaut ko ātrāku Ogres manēžā. Otra pārmaiņa, ko treniņu procesā esmu ieviesis ir tā, ka cenšos vairs tik ļoti nerauties pēc ļoti daudz kilometriem treniņos - nedaudz virs 12 stundām nedēļā sanāk, bet salīdzinājumā ar periodu pirms 12 mēnešiem, kad nedēļā tika skriets apmēram divas stundas vairāk, šobrīd vismaz neuzkrājas tik ļoti liels vispārējais sagurums, kas noteikti ātrajos treniņos ļauj skriet kvalitatīvāk un kopumā jūtos svaigāks. Vai tā ir labāk, to jau rādīs laiks.
Papildus regulārākai ātrai skriešanai treniņos decembra beigās nolēmu, ka būtu labi arī pamēģināt kādu reizi ziemas sezonā uzskriet sacensībās iekštelpās. Par manu debiju telpu sacensībās kļuva pagājušās nedēļas Rīgas čempionāts Rīgas sporta manēžā, kur piedalījos 1500m skrējienā. Iepriekš sacensībās īsāk par pieciem kilometriem skrējis nekad nebiju (ja neskaita, ka kaut kad skolas laikā bija jāskrien 1km pavasara kross), līdz ar to šī bija pilnībā jauna pieredze pilnīgi citā skriešanas intensitātē. Pirmais nebiju, pēdējais arī ne, bet kopumā noskrēju apmēram kā biju prognozējis - 4'23"56, un patiesībā šī pirmā pieredze tādā īsā distancē man visnotaļ patika. Vismaz tagad būs rezultāts, ar ko salīdzināt progresu nākotnē.

Manēžā viss notiek tik ātri, ka skrējēji tādi nedaudz izplūduši

Skrējiens manēžā arī skaidri vēlreiz parādīja, cik ļoti ātrums ir mana vājā puse (dažādas salīdzinošās tabulas rāda, ka tādiem, kas spēj noskriet maratonu 2:26:30, kā to spēju pirms nepilniem trim mēnešiem Valensijā, 1500 metrus būtu jāvar noskriet 15-20 sekundes ātrāk). Protams, īpaši gatavojies šim skrējienam manēžā nebiju, un pirmajā reizē arī īsti nebija pieredzes, kā vispār šajā distancē ir "jāuzvedas", arī manēžas virāžas man ne pārāk gāja pie sirds, tomēr jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ātrums ir vājā puse, pie kuras ir jāstrādā, lai būtu progress arī garākās distancēs, tostarp maratonā.
Tālākie plāni šai sezonai īsti skaidri vēl nav. Kaut kad pavasarī būs jānoskrien maratons - ja nu tomēr tas olimpiskais normatīvs ir aizsniedzams. Un tāpat diezgan droši zinu, ka būšu sastopams Skrien Latvija skrējienos, kur šogad atkal startēšu Adidas komandā. Bet līdz tam ir laiks treniņiem.