Valensijas maratons

Pēdējo reizi maratonu skrēju pirms divdesmit mēnešiem - pagājušā gada martā Barselonā. Pa šo laiku sajūtas par to, ko nozīmē skriet maratonu, pamazām sāka izplēnēt, tāpēc bija pēdējais laiks šīs sajūtas atjaunot. Tā nu par manu devīto maratonu kļuva Valensijas maratons - un, lai arī sasniegtais rezultāts nebija līdz galam tas, ar ko būtu pilnīgi apmierināts, tomēr, ņemot vērā, kādi šie divdesmit bezmaratona mēneši ir bijuši, neliels gandarījums par maratona pieveikšanu tomēr ir, un vismaz nu zinu, ka maratonu tomēr vēl skriet varu.

Maratona izvēle

Pēc pagājušā gada sākumā sekmīgi pieveiktā Barselonas maratona gada vidus traumu dēļ pagāja, vairāk neskrienot nekā skrienot. Līdz ar to arī rudenī maratonu neskrēju, jo nejutos tam gatavs, un nākamais maratons tika noskatīts šopavasar Romā. Taču nometnē pirms Romas maratona atkal iedzīvojos traumā un secen gāja arī Romas maratons. Maijā jau atkal pamazām sāka atgriezties puslīdz laba fiziskā kondīcija un biju jau sarunājis startu Berlīnes maratonā septembra beigās - taču jūnijs iesākās atkal ar traumu, kā rezultātā pauzes dēļ atkal fiziskā forma piedzīvoja jūtamu kritumu. No skriešanas Berlīnē līdz ar to attiecos, un vasaras beigās pamazām sāku domāt par alternatīvām kaut kad vairāk uz rudens otru pusi - līdz tam droši vien sagatavoties maratonam vēl paspētu.
Pirmais variants, ko apskatīju, bija novembra sākumā notiekošais Franču Rivjēras maratons Nica-Kannas, tomēr tad uzgāju Valensijas maratona piedāvājumu. Valensijas maratona rīkotāji šogad bija izveidojuši speciālu atbalsta programmu ("From Valencia to Rio") skrējējiem, kas potenciāli varētu izpildīt Olimpisko normatīvu (2:17 vīriešiem un 2:42 sievietēm). Tas, ka, šoruden tuvoties normatīvam, nav īsti reāli, man bija diezgan skaidrs. Taču, tā kā mans iepriekš sasniegtais maratona rezultāts Barselonā (2:19:02) bija gana labs, lai rīkotāji mani šajā programmā iekļautu, kas nodrošinātu ne tikai bezmaksas dalību, bet arī bezmaksas dzīvošanu un ēšanu, tad nolēmu šo iespēju izmantot. Galu galā, šīs programmas esamība lika cerēt, ka maratonā varētu būt gana daudz ~2:20 maratona skrējēju, kas parasti maratonos tomēr ir salīdzinoši maz, un tad būtu lielāka iespēja, ka maratonā arī būtu kāds ar ko skriet kopā, un viss maratons nebūtu jāskrien vienatnē, kā tas vairumā gadījumā ir bijis manos pēdējos maratonos.

Valensijas maratonā ir arī viena no īpašākajām maratonu finiša taisnēm, kur pēdējie 200 metri jāskrien pa speciāli maratonam virs ūdens uzbūvētu platformu

Kad maratons bija izvēlēts un visas formalitātes ar rīkotājiem nokārtotas, saskāros ar jautājumu, par kuru biju uz brīdi piemirsis, proti, nokļūšana līdz Valensijai. Briestot maratonam un pārlasot manu iepriekšējo maratonu aprakstus,  izrādījās, ka domu par braukšanu uz Valensijas maratonu biju apsvēris jau 2013.gadā, taču tieši sarežģītās nokļūšanas dēļ toreiz Valensijas variantu atmetu. Tā ka bija skaidrs, ka šoreiz Valensijā skriešu, tad nācās meklēt ērtākos/lētākos/vienkāršākos nokļūšanas variantus. Galu galā ceļojums sastāvēja no lidojuma Rīga-Londona-Madride un pēc tam vēl ātrvilciens Madride-Valensija turpceļā un lidojuma Valensija-Londona-Rīga atpakaļceļā. Gan nokļūšanas, gan atgriešanās dienā ceļā pavadīju teju visu dienu - izbraucot deviņos rītā un galapunktā ierodoties pēc desmitiem vakarā.

Sagatavošanās posms

Pēc divu nedēļu piespiedu neskriešanas pauzes jūnija sākumā un tam sekojošo vismaz mēnesi ilgo atgriešanās periodu, tāda pavisam kārtīga trenēšanās atsākās vien jūlija otrajā pusē - līdz tam vairāk uzsvars bija uz veselības atgūšanu un traumu sadziedēšanu. Augusta otrajā pusē, kad tapa skaidrs, ka skriešu Valensijā, līdz maratonam bija atlikušas 13 nedēļas. Līdz ar to nolēmu sagatavošanas posmā pieturēties pie plāna ar trīs reiz trim nedēļām ar pieaugošu treniņu apjomu ar vieglāku nedēļu pa vidu un beigās vēl divas relatīvi vieglākas nedēļas pirms paša maratona.
Gatavošanās plānā bija jāiekļauj arī Skrien Latvija seriāla posmi, lai sniegtu savu artavu gan komandas, gan arī individuālā kopvērtējuma punktu krāšanā - taču, tā kā maratonu tomēr uzskatīju par galveno startu, kam pārējie skrējieni ir pakārtoti, tad īpaša gatavošanās vai atpūšanās tieši Skrien Latvija posmiem nenotika, un pārsvarā skrēju uz diezgan liela noguruma fona, un uzskatīju šos startus par labu treniņu maratonam.
Kaut arī apzinājos, ka startēšana ne pilnīgi svaigam pilnībā manu varēšanu Skrien Latvija pusmaratonos neparādīs, tomēr, nedēļām ejot, no pusmaratonu uz pusmaratonu īsti nebija progresa, startējot arī šādā nesvaigā režīmā, kas nozīmēja, ka pat pie ļoti veiksmīgas visu apstākļu sakritības, cerēt uz kaut kādu ļoti labu rezultātu īsti nav pamata.
Te gan jāatzīst, ka viens no pamatuzdevumiem šajā maratona ciklā bija ne tikai atgriezt sajūtas, ko nozīmē noskriet maratonu, bet arī atgūt sajūtas, ko nozīmē nopietni gatavoties maratonam. No līdzšinējās pieredzes zinu, ka jūtams noguruma fons maratona gatavošanās periodā ir visnotaļ normāla parādība, un svaigums pēdējās divās vieglākās pirmsmaratona nedēļās arī ir iegūstams gana liels. Taču šajā reizē, pirms kuras tāds pēdējais kārtīgais maratona gatavošanās cikls tika pilnībā iziets vien pērnā gada sākumā, brīžiem, iespējams, bija vēlme izdarīt vairāk kā varu. Pieļauju, ka pārāk koncentrējoties uz sasniedzamajiem cipariem galvenokārt vēlamā ātruma ziņā, visu laiku turot prātā, ko esmu spējis iepriekš, un piemirstot īsti kādam pēc sajūtām jābūt maratona tempam, gatavošanās sanāca pārāk nogurdinoša nekā vajadzētu.

Pārlūkojot maratona bildes internetā, sevi var atrast dažādos rakursos - manas kājas, Adidas Adios Boost 2, Valensijas asfalts un lidojuma fāze

Protams, procesā neiztika arī bez kādas traumas - muguras lejas daļa/dibens par sevi lika manīt diezgan regulāri - tos gan centos uzturēt darba kondīcijā ar ikdienas vingrošanu. Tāpat augusta sākumā pirmo reizi sajutu savādas sāpes kreisās pēdas virspusē, kas ik pa laikam parādījās un tad atkal pazuda. Sākotnējā doma bija, ka pēda varbūt nospiesta ar pārāk cieši sasietiem apaviem, taču īsti laikam tā nav sāpju cēlonis. Tāpat diezgan ilgu laiku nācās sadzīvot ar ne ļoti traucējošu, bet tomēr ik pa laikam parādošos fona sāpi augšstilba iekšpusē. Vienu brīdi niķoties sāka arī labās kājas Ahileja cīpsla, oktobra beigās pāris dienās, kad temperatūra noslīdēja zem nulles paspēju nedaudz arī apaukstēt plaušas. Visbeidzot, nedaudz vairāk kā nedēļu pirms maratona parādījās ļoti spēcīgas sāpes ārmalā virs labā ceļa, kas mani darīja īpaši bažīgu, jo maratons tad jau bija pavisam tuvu. Lai vai kā - ar visām vainām centos tikt galā ar dažādām metodēm -kopumā jāsaka, ka visnotaļ sekmīgi ja reiz šoreiz maratonam bija lemts būt. Beigu beigās dažas dienas pirms maratona noplēsu visus teipus, kas vārīgās vietas bija saturējuši - sāpes bija gājušas mazumā, un skrienot bez teipiem varētu redzēt, vai ķermenis pats vēl vispār maratona slodzi spēj turēt.
Tā kā jebkurā gadījumā šis maratona sagatavošanās posms bija arī zināms eksperiments, tad nelielas korekcijas ieviesu arī savā ierastajā diētā pirms marartona - iepriekš pēdējā nedēļā pirms maratona atturēšanos no ogļhidrātiem piekopu no pirmdienas līdz ceturtdienas rītam, un tad ceturtdienu un piektdienu atvēlot tikai ogļhidrātiem, tad šoreiz eksperimenta nolūkos ogļhidrātus no ēdienkartes izslēdzu jau svētdienas rītā pēc 1h40' ilgā rīta treniņa, savukārt ogļhidrātu ēšanai pievērsos jau trešdienas rītā. Šāds variants ar ogļhidrātu rezervju izsmeļošu treniņu tieši pirms atturēšanās no ogļhidrātiem ir savā ziņā tuvāks klasiskajam variantam no 1967.gada pētījuma "Diet, Muscle Glycogen and Physical Performance", kas ir šobrīd piekopto pirmsmaratona diētu pamatā. Šajā variantā gan man sanāca viena papildus diena, lai barotos ar ogļhidrātiem, līdz ar to apēstais noteikti vairāk atstāja iespaidu uz svaru, ņemot vērā, ka pašas pēdējās dienas pirms maratona skriešana ir pavisam minimāla. Pašā maratonā lielu problēmu ar enerģijas izbeigšanas pēdējos kilometros nebija, tā ka strādā arī šāda diētas versija. Taču nākotnē laikam tomēr drīzāk pieturētos pie vecās versijas savai pirmsmaratona diētas, vienīgi veicot nedaudz garāku treniņa pirmdienas rītā, pēc kura trīs dienas no ogļhidrātiem izvairos un pēc tam sākot no ceturtdienas rīta galveno uzsvaru savukārt liekot tieši uz ogļhidrātu uzņemšanu.

Valensijā

Skats no viesnīcas loga - izgaismotajā ēkā vidū bija maratona expo, otrpus tai finišs, bet uz labajā malā pagrūti saredzamā tilta (pirms ieapaļās ēkas) bija maratona starts

Valensijā ierados piektdienas vēlā vakarā, un piereģistrējoties viesnīcā, kur dzīvoja diezgan daudz maratona dalībnieki, tai skaitā arī pārējie "From Valencia to Rio" programmas sportisti, saņēmu man atstāto maratona maisu ar sponsoru labumiem, kādu maratona expo laikam saņēma visi maratona dalībnieki. Uz maisa gan bija atstāta zīmīte, ka savu dalībnieka numuru varēšu dabūt tikai nākamajā dienā pie "From Valencia to Rio" programmas koordinatores - laikam numurs ir pārāk vērtīga, lai to vienkārši atstātu viesnīcas reģistratūrā.
Nākamajā rītā īsi pēc brokastīm blakus kvartālā esošajā viesnīcā, kur dzīvoja elites atlēti, bija paredzēta elites sportistu tehniskā sapulce par svarīgāko, kas jāņem vērā saistībā ar maratonu. Uz to devāmies arī mēs - "From Valencia to Rio" dalībnieki, kā izrādījās, tad kopumā tādi bija ap četrdesmit - apmēram desmit sievietes un trīsdesmit vīrieši. Maratona bukletā bija nopublicēti visi elites sportisti - gan mūsu programmas dalībnieki, gan top atlēti un kopā ar dažiem tempa turētājiem elites sportistu skaits bija teju deviņdesmit skrējēji (no tiem apmēram 2/3 vīrieši). Tā ka sākotnējā cerība, reģistrējoties maratonam, ka te varētu būt krietni liels ātru skrējēju skaits - izskatās ka bija piepildījusies. Vērts pieminēt, ka te bija daudz ne tikai elites skrējēju, bet skrējēju kopumā, jo maratonā finišēja nedaudz vairāk par 14 tūkstošiem skrējēju, bet vēl 7,6 tūkstoši skrējēju bija paralēli notiekošajā 10 kilometru skrējienā.

Ņemot vērā, ka maratona dienā mājas lapā rezultātus bija ilgi jāgaida, tad ļoti noderīga bija iespēja nolasīt uz numura esošo QR kodu, un uzreiz uzzināt gan savu rezultātu, gan starplaikus

Tehniskajā sapulcē tiku pie sava dalībnieku numura, kā arī vesela maisa ar tukšām sporta dzērienu pudelēm. Kā atzina sacensību galvenais direktors, tad pēc pagājušā gada maratona, noskatoties TV pārraidi, viņam bija kauns par haosu, ko sportistiem bija jāpiedzīvo pie galdiem ar saviem personīgajiem dzērieniem Tāpēc šogad viņi mēģināšot ieviest sistēmu, kāda tā ir lielajos maratonos - visiem elites sportistiem tika izdalītas astoņas pudeles - pa vienai katrai no 5 kilometru atzīmēm, skrējēji bija jau iepriekš sadalīti piecās vai sešās krāsu grupās. Maratona dienā pirms parastās dzirdināšanas, kas paredzēta visiem skrējējiem bija plānots izvietot galdus ar atbilstošām krāsu norādēm, uz katra galda tika novietotas plāksnītes ar četriem numuriem, kas atbilda kādam no dalībniekiem, un priekšā plāksnītei bija jāatrodas Tavai dzēriena pudelei, ja priekš šī punkta savu dzērienu biji sagatavojis un maratona rītā organizatoriem pudeli bija atstājis. Dzirdināšanas sistēmas skaidrošanai tika patērēta, šķiet, vismaz pusstunda, bet jāatzīst, ka nākamajā dienā esot trasē, sistēma strādāja ļoti labi, un nekādu starpgadījumu un arī drūzmēšanās pie galdiem nebija.

Man tika iedalītas pudeles ar zilas krāsas uzlīmēm. Jāatzīst, ka kaut arī pudeļu sistēma bija izdomāta labi, tomēr pašas pudeles bija diezgan štruntīgas - tās bija no pacietas plastmasas, kuru nevarēja īsti saspiest, un tāpēc šķidrumu laukā varēja dabūt diezgan pagrūti.

Papildus tehniskajā sapulcē vēl tikām iepazīstināti ar tempu, uz kādu bija plānoti tempa turētāji, kas turētu tempu pirmos 30 kilometrus - ātrākie tempa turētāji ar paredzēto pusmaratona laiku 1:03:15 bija paredzēta līderiem ar domu, lai varētu mēģināt trases rekordu, un tad vēl bija divas grupas katrā pa diviem tempa turētājiem, kas vairāk bija domāti "From Valencia to Rio" dalībniekiem - ar 1:06:15 un 1:08:00 plānotajiem pusmaratona atzīmes šķērsošanas laikiem. Par ātrāko no šiem gan izvērtās garākas diskusijas, jo atsevišķās valstīs normatīvu valstu federācijas ir noteikušas krietni augstāk par IAAF noteikto 2:17:00 (šķiet, ukraiņu skrējējs kaut ko minēja par 2:12:00). Līdz ar to bija vēlme, lai plānotā 1:06:15 grupa pusmaratonu sasniegtu 30"-45" ātrāk, taču beigās visi uz šo laiku ieinteresētie balsoja par vēlamāko tempu un, šķiet, tas tika nolikts uz 1:06:00. Par viņam neatbilstošu tempu kaut kādus iebildumus izteica arī igauņu skrējējs Tiidrek Nurme, kuram šis bija pirmais maratons, kuru viņš plānoja skriet apmēram 2:14 rezultātā, bet nu katram sportistam jau tempa turētāju blakus nenoliksi. Cik gan pēcāk lasīju, tad īsti labi tempa turētāji savu darbu nebija pildījuši, un kādu brīdi sākumā abas grupas pat esot skrējušas kopā. Tā kā neviena no grupām nebija gana lēna priekš manis, tad šis viss gan mani pārāk nesatrauca.
Sapulcē vēl noprecizēju, ka drīkstu uz startu pats doties ar kājām, jo kaut arī līdz startam bija nepilns kilometrs, bija paredzēts, ka maratona rītā 7:00 visus ātros skrējējus vedīs uz startu ar autobusu. Ņemot vērā, ka starts bija paredzēts tikai 9;00, tad īsti neredzēju jēgu gandrīz divas stundas nīkt autobusā pie starta, ja tā vietā lēnā garā varu viesnīcā sataisīties, un līdz startam esošo attālumu izmantot kā iesildīšanās skrējienu.
Pēcāk vakarpusē vēl izgāju nelielā skrējienā pa parku, kas kā gara šaura zaļa josla šķērso visu Valensiju un sadala to divās daļās. Skriešanai un aktīvai atpūtai infrastruktūra te patiešām ir ļoti laba Tā, piemēram, šajā parkā pirms neilga laika pat atklāts skrējējiem paredzēts 5km gars celiņš ar attāluma atzīmēm, speciālu segumu, kas novada ūdeni, apgaismojumu iebūvētu celiņa malās, bet arī visur citur pilsētā pilns ar veloceliņiem, pa kuriem noteikti skriešana ir labu labā. Skrējiena laikā centos arī nedaudz aprast ar krietni siltākām temperatūrām kā tās, ko pēdējās nedēļas biju piedzīvojis Latvijā - Valensijā laikam rudens īsti vēl nebija iestājies, jo termometrs rādīja +20 grādus, cerēju gan, ka tā kā starts ir 9 no rīta, tad varbūt gaiss vēl īpaši iesilis nebūs, jo, ja saule virsū nespīdēja, tad temperatūra likās tīri pieņemama, līdz ar to bija skaidrs, ka maratonā būs vairāk jāmēģina meklēt ēnu.

Maratons

Maratona rītā cēlos uzreiz pēc sešiem, lai paspētu iziet nelielā rīta rosmē apkārt kvartālam astoņu minūšu garumā. Pie viesnīcas esošais termometrs sešos rītā rādīja jau +13 grādus, un tā kā vēl bija pavisam tumšs, tad bija skaidrs, ka, saulei austot, noteikti kļūs siltāks.
Pēc pudeļu atstāšanas organizatoriem un pabrokastošanas, lēnā garā saģērbos, un pusstundu pirms starta devos uz starta vietu. Nedaudz paskrēju, pavingroju un tad jau klāt arī bija starts, kurš bija uz tāda kā tilta tieši virs finiša. Pirms paša starta iesildoties, pirmo reizi arī sajutu īpašo maratona pirmsstarta satraukuma sajūtu, kas liecināja, ka ķermenis beidzot bija sapratis, ka būs jāskrien.
Vēl esot Latvijā domas par maratona mērķiem bija dažādas, dažos no pēdējiem ātrākajiem treniņiem pat šķita, ka varbūt tomēr esmu gatavs skriet ap 2:20, tad atkal gadījās kāds treniņš, kurā galīgi neskrējās un prognozes atkal mainījās. Galu galā pie sevis biju nospriedis, ka nebūtu slikti vismaz vienu pusi no maratona noskriet ātrāk par šogad ātrāko iespēto pusmaratonu (tas būtu 1:10:17), un ļoti apmierināts būtu arī ar rezultātu, kas būtu ātrāks par manu līdz šim otru ātrāko maratonu Roterdamā - 2:21:30. Taču tās bija vairāk tādas vēlmes, ka nebūtu slikti, ja tā būtu. Taču, tā kā šis maratons bija maratona sajūtu atgūšanas skrējiens, tad nolēmu tomēr vadīties pēc sajūtām trasē un uz kaut kādiem konkrētiem cipariem pārāk neiespringt.

Pats starts - kaut kur aiz kāda noslēpies esmu arī es

Starts tika dots precīzi 9:00, un pirmajā kilometrā vēl burzma bija diezgan liela - kamēr katrs atrada savu tempa turētāju. Pēc pirmā kilometra pulkstenis nopīkstēja 3'15", taču kā vienmēr GPS kilometrs parasti sanāk nedaudz īsāks, tāpēc ar 2-3 sekunžu korekciju pirmais kilometrs tāpat sanāca zem 3'20" - šis, kā vēlāk izrādījās, bija mans dienas ātrākais kilometrs. Pirmajā kilometrā nelielu grupiņu, kam iesēsties astē atradu arī es - kāds bariņš dienvidamerikāņu, kas arī bija "From Valencia to Rio" programmas dalībnieki.
Otrais kilometrs, skrienot grupā, pagāja gluži viegli, iespējams arī tāpēc, ka nedaudz bija nokritis sākotnējais temps, jo pie otrā kilometra pulkstenis nopīkstēja 3'23". Grupiņas skrējēji, saprotot, ka tik lēnu skrienot normatīvu noteikti nesasniegs, jūtami palielināja ātrumu, un tā kā viņu temps vairs nelikās komfortabls, tad lēnām iepaliku. Nu bariņā vai, pareizāk sakot, līnijā viens aiz otra, skrējām kādi četri skrējēji.
Kaut kur pēc trešā kilometra uz brīdi varēja pa gabalu redzēt Vidusjūru. Līdz tam bijām skrējuši arī pa ielām, kas savulaik ir kalpojušas kā daļa no trases, kurā savulaik norisinājās F1 Eiropas Lielā balva pa Valensijas ielām.
Iepriekš gan Ravennas, gan Barselonas maratonos, un epizodiski vēl dažos skrējienos, esmu saskāries ar nepatīkamām sajūtām, kad pirmajos kilometros ļoti savelkas priekšējie un sānu muskuļi apakšstilba lejas daļā. Kad bija pieveikti pirmie trīs kilometri, muskuļu savilkšanās pamazām parādījās arī šeit. Sajūtas ir tādas, ka šīs vietas paliek kā no akmens, līdz ar to daudz grūtāk un nepārliecinošāk kustās pēdas, un tam visam klāt nāk arī diezgan nepatīkamas sāpes. Līdz šim gan tā muskuļu savilkšanās ir bijusi salīdzinoši mērena, un parasti arī divu trīs kilometru laikā muskuļus atlaiž, un tālāk tie vairs problēmas nerada. Taču šoreiz ar akmens cietiem muskuļiem nācās sadzīvot diezgan ilgi.
Kaut kur esmu lasījis, ka pie vainas šai problēmai ir, ka, uzsākot ātru skriešanu, ļoti pieplūst asinis šiem muskuļiem, un tas kaut kā sāk traucēt to normālai funkcionēšanai. Tam droši vien komplektā nāk tas, ka kājās ir sacensību apavi, līdz ar to kājas no zemes saņem arī lielāku triecienu kā parasti. Visticamāk, ka šeit mana vaina ir tā, ka neesmu kājas kā nākas pieradinājis pie mača botām, jo treniņos parasti izvairos no sacensību apaviem (varbūt dažreiz uzvelku vienīgi treniņos stadionā), lai uzvelkot tās tikai sacensībās būtu lielāka viegluma sajūta. Iespējams, nākotnē mača apavi treniņos būtu jāvelk biežāk.
Mūsu četru skrējēju grupiņa pamazām bija tikusi jau līdz 5.kilometram. Pie 5.km atzīmes trases malā pulkstenis rādīja 16:44, kas šķita tīri pieklājīgs temps, ja tādu izdoties noturēt arī tālāk. Šajā punktā arī varēju pirmo reizi nopētīt ātro skrējēju dzirdināšanas punktus darbībā - es savas pudeles ar ūdeni atjauktajām želejām biju atdevis priekš 15. un 25. kilometra, taču šeit jau laikus apskatīju, uz kura galda stāv mans numurs, kur nākotnē man būtu jāmeklē sava pudele - zilās krāsas pēdējā galda trešā pudele.
Turpmākie kilometri veda pa visnotaļ plašu ielu, pa kuras pretējo pusi otrpus koku rindai pēc brīža būs jāskrien atpakaļ. Viena no atmiņām par šo posmu ir, ka gar ielas malu bija vairākas pilsētas iedzīvotājiem paredzētās lielās atkritumu tvertnes, kas jūtami smakoja - par laimi vēlāk tās vairs nekur nemanīju, vai vismaz nesaodu.

Starts no putna lidojuma - bildes kreisajā malā starts maratonam, labajā - 10 kilometru distancei. Kaut arī starts tika dots reizē - desmit kilometru skrējējiem bija atsevišķa trase pārsvarā pa paralēlajām ielām, tādējādi maratona skrējējiem tie vispār netraucēja

Drīz vien arī caur kokiem redzēju pretī skrienam līderus, kas bija visai liels bars. Tuvu septītajam kilometram jau sākām pamazām ķert rokā pa kādam skrējējam, kas bija sākuši ātrāk nekā viņiem bija pa spēkam. Turpmākos kilometrus šādi atkritēji bija ik pa brīdim, vietām arī redzēju Āfrikas pārstāvjus, kas pavisam bija izstājušies un vienkārši stāvēja trases malā.
Kad garām bija septītā kilometra atzīme, sāku ar acīm meklēt, kur būs atsvaidzināšanās punkts (kaut kā tā tas tika dēvēts pirmsstarta informācijas bukletā), kam bija jābūt ik piecus kilometru sākot no 7.5 kilometru atzīmes. Tā kā pirmās sviedru lāses bija izspiedušās jau trešajā kilometrā, un arī pēdējais termometrs, ko pirms īsa brīža biju manījis, rādīja +17 grādus, tad šķita, ka nedaudz sevi atveldzēt, kaut tikai uzlejot sev ūdeni, būtu tieši laikā. Taču pie 7.5 km nekādu ūdeni neredzēju. Kā vēlāk izrādījās, tad šajās vietās vienkārši stāvēja ugunsdzēsēju mašīna, kas no šļūtenes taisīja lietutiņu, kuram varēja izskriet cauri. Taču reāli vismaz man no tā jēgas nebija, jo pirmajās divās vai trīs vietās vīri nemaz nebija vēl izkāpuši no mašīnām, tad vēl pāris vietās lietutiņš bija tik zemu, ka knapi trāpīja pa kājām, un dažos paredzētajos punktos tās, iespējams, nebija vispār.
Pēc 7.kilometra arī man priekšā skrienošais sportists nedaudz kāpināja tempu, un nu sanāca, ka pa priekšu mūsu grupiņai skrēju es, ļaujot viņam pamazām attālināties. Temps, kaut arī vairs nebija pirmo kilometru līmenī, tomēr par spīti savilktajām kājām turējās vēl ap 3'25". Ap devīto kilometru pāris reizes sajutu, ka muskuļi nefunkcionē tik ļoti, ka brīžos, kad kāja nedaudz vairāk izgriežas uz ārmalu, nav tālu līdz tam, ka varētu pagriezt potīti, jo kāju muskuļi vairs diez ko netur. Piedevām, ja iepriekšējās reizes, kad ko līdzīgu piedzīvoju, muskuļi bija ļoti savilkti tikai apakšstilba lejas daļā tuvāk vietai, kur tas savienojas ar pēdu, taču šoreiz muskuļu savilkums bija aizgājis arī krietni uz augšu, un savilkti bija arī lielākā daļa muskuļu apakšstilba sānu daļā.

Ik pa laikam kādam strādāju par zaķi

Desmit kilometru atzīme tika sasniegta ~33'40", kas joprojām bija tīri ciešami. Te arī atkal bijām noķēruši sportistu, kas pie septītā kilometra bija no mums aizmucis.
Turpmākos kilometrus joprojām skrējām nelielā grupiņā viens aiz otra - galvenokārt gan, šķiet, skrēju priekšpusē, taču kilometru starplaiki liecināja, ka palieku lēnāks. Arī kājas sāpēja diezgan pamatīgi un nebija ne mazāko pazīmju, ka paliktu labāk. Kaut kur ap 12.kilometru man garām paskrēja kāds zviedrs zilā kreklā, kurš laikam līdz šim bija skrējis turpat man aiz muguras. Sākumā vel turējos aiz viņa, taču drīz vien jau jutu, ka īsti viņam netieku līdzi. Šis arī bija vienīgais skrējējs visa maratona laikā, ar kuru pirms tam biju skrējis kopā vai kurš bija mani apdzinis, un kuru līdz finišam nenoķēru.
Kad 14.kilometrs nopīkstēja ar kilometra laiku 3'31", kas galīgi nebija atbilstošs maratona temps - un vēl tikai knapi trešdaļa pieveikta, uz brīdi pat sāku apsvērt domu, ka varbūt ir jāstājas laukā, jo arī ar tādām savilktām kājām jau īsti nav skriešana. Jāsaka gan, ka, neskatoties uz savilktajiem muskuļiem, kas skriešanu darīja visnotaļ sāpīgu, īsti arī nebija sajūtas, ka kājas vispār gribētu kā nākas strādāt - ķermeņa augšdaļa jutās ļoti labi, bet kājas negribēja kustēt. Var jau būt, ka tas dēļ tiem cietajiem muskuļiem un tā rezultātā droši vien neapzināti izmainītā soļa, taču jebkurā gadījumā tā tam galīgi nebija jābūt. Domas par izstāšanos gan centos atgaiņāt, un mēģinot sev iestāstīt, ka kāda tad jēga bija pūlēties treniņos un tagad vienkārši neskriet līdz galam. Domas par izstāšanos gan, šķiet, vēl vismaz reizi parādījās, taču arī no šiem iekšējās balss mudinājumiem izdevās atkauties.

Daļa no Valensijas zinātnes parka arhitektūras ar maratonistiem fonā

Pie 15.kilometra atzīmes beidzot arī tiku pie savas dzēriena pudeles, kas patiesībā bija vienkārši ar ūdeni atjaukta želeja. Vēl pēc kilometra distance izveda uz vienu no centrālajām ielām - Alameda/Albereda, kur apmēram pusotra kilometra garumā cilvēki gar ielas malām bija ļoti daudz, veidojot gandrīz vai kā tādu cilvēku koridoru. Kaut arī kopumā visas maratona garumā atbalstītāju gar trases malām bija salīdzinoši daudz, tomēr šajā vietā atbalsts bija daudzkārt lielāks, cilvēku daudzreiz vairāk un troksnis daudzkārt stiprāks. Piedevām kaut kur arī bija vīrs ar mikrofonu, kas informēja par garām skrienošajiem skrējējiem, dodot līdzjutējiem vēl papildus enerģiju atbalstīšanai.
Šajā posmā arī biju pārsteigts un reizē arī priecīgs pamanot divas meitenes ar lielu Latvijas karogu. Vēl kilometru atpakaļ trases malā redzēju pabraucam garām kādu vīrieti uz velosipēdu, kam aizmugurē bija iesprausts neliels Latvijas karodziņš - var jau būt, ka tajā brīdī pārskatījos, jo pretkustībā redzēju velosipēdu tik uz brīdi. Taču šeit meitenes ar Latvijas karogu redzēju pavisam skaidri jau pa gabalu, un, skrienot viņām garām, uzsaucu "Latvija", un viņas izskatījās varen pārsteigtas ko tādu dzirdot. Ņemot vērā, ka bez manis trasē bija vēl divi skrējēji no Latvijas, tad pieļauju, ka viņas bija personīgās līdzjutējas kādam no viņiem.
Termometri trases malā dažādās vietās rādīja no +17 līdz pat +21 grādam, lai gan, ja nebija jāskrien pa sauli, tad īpaši nešķita, ka būtu pārāk silts. Saulainajos posmos gan centos vairāk izvēlēties to ielas pusi, kurā bija ēna. Taču ap septiņpadsmito kilometru piefiksēju interesantu sajūtu, ka bija sācis salt labās rokas mazais pirksts. Šādu sajūtu piefiksēju tikai vienā brīdī, un tālāk domas pievērsās citām lietām, tomēr neatceros, kad vēl iepriekš būtu jutis tik lokalizētu aukstuma sajūtu, ja vien tas nav ziemas salā.
Kad nogriezāmies no līdzjutēju pilnās ielas, pamazām tuvojās astoņpadsmitā kilometra atzīme. Un, ja līdz šim trases malā aci piesaistošas arhitektūras būves pagaidām īpaši nebiju manījis, tad šeit pēkšņi daudzstāvu māju ielenkumā acīm pavērās milzīgs futbola stadions - Valensijas futbola kluba stadions Mestalla, kurā satilpst 55 000 skatītāju - salīdzinājumam Skonto stadions var uzņemt 9 500 skatītājus.
Nezinu vai pēkšņais pārsteigums par milzīgo stadionu acu priekšā kaut kā mainīja domu fokusu, taču šajā brīdī arī pamanīju, ka ar kājām ir kļuvis labāk. Kaut arī muskuļi no padsmit kilometriem savilktā formā joprojām sāpju ziņā bija jūtami, tomēr tie vairs nebija ne tuvu tik savilkti. Iespējams, ka šis arī piedeva papildus impulsu skriešanai, jo turpmākie aptuveni septiņi kilometri bija par pāris sekundēm kilometrā ātrāki kā līdz tam.

Šeit var redzēt vienu stūri no lielā Metsalla stadiona - visvairāk uzmanību laikam piesaistīja tieši sarkanais krāsojums

Labu laiku biju skrējis tikpat kā vienatnē. Kaut arī jutu, ka vismaz viens skrējējs aiz muguras ir, taču viņa esamība tur nekādi nepalīdzēja, nezināju arī vai aiz muguras ir vēl kāds. Īsi pēc 20.kilometra viens vai divi skrējēji mani pēkšņi apdzina un diezgan strauji attālinājās. Tā kā pats pirms dažiem kilometriem biju sācis skriet nedaudz ātrāk, tad, iespējams, arī viņus tempa izmaiņas bija ietekmējušas pozitīvi, dodot mājienu, ka viņi var skriet ātrāk. Ap šo brīdī arī paliku patiešām vienatnē - mani apdzinušie pamazām atrāvās un vēl aizmugurē palikušie iepalika.
Pusmaratona atzīmi sasniedzu pēc 1:12:10. Sāku rēķināt potenciālo finiša rezultātu. Ņemot vērā, ka pēdējos kilometros atkal biju kļuvis nedaudz ātrāks, šķita, ka varbūt varētu izdoties arī otru pusi noskriet tādā pat tempā, un tad rezultāts būtu vēl tīri ciešams - kaut kur ap 2:24.
Tālākos piecos kilometros, kas veda pa paralēlajām ielām maratona pirmajiem kilometriem, joprojām skrēju diezgan enerģiski. Divdesmit piektajā kilometrā tiku pie savas otrās dzirdināšanas pudeles. Turpmākajā posmā bija paredzēts iztikt ar organizatoru dzērieniem trases malā, kā arī vienu kofeīna želeju, kas jau kopš starta kūļājās manā aizmugurējā šortu kabatā, ar domu, ka tā noderēs ap 35.kilometru.
Divdesmit sestais un septītais kilometrs atkal atgriezās līdzjutēju pilnajā Alamedas ielā, un šajā brīdī jau atkal biju palicis nedaudz lēnāks, tāpēc skatītāju atbalsts bija tieši laikā. Līdzjutēju ielas galā bija jānogriežas un jāšķērso neliels kāpums pāri tiltiņam. Tālāk trase veda cauri Valensijas vecpilsētai, kur atkal bija diezgan daudz līdzjutēju. Te paspēju ar vienu aci redzēt arī iespaidīgo Valensijas katedrāli. Divas trešdaļas no distances bija pieveiktas.
Izskrienot no vecpilsētas, skatam pavērās Valensijas buļļu arēna, kas ir viena no lielākajām Spānijā ar vairāk kā 10 000 skatītāju vietām. Pirmsstarta bukletā pie trases apraksta bija minēts, ka pēc trīsdesmit astotā kilometra būs jāskrien garām šai arēnai, un tad jau līdz finišam būs atlicis pavisam maz. Tie, kas nebija kārtīgi izpētījuši trases karti, ka arēna uz brīdi ir redzama arī desmit kilometrus agrāk, iespējams, šajā brīdī jau sāka priecāties par finiša tuvumu.

Ap divdesmit septīto kilometru Alamedas līdzjutēju atbalstīts

Pie trīsdesmitā kilometra atzīmes biju pārsteigt ieraugot malā stāvam igauņu skrējēju Tiidrek Nurme. Sapratu, ka viņam pirmais maratons nav izdevies kā cerēts. Vēlāk gan, kā izrādījās, viņš bija atsācis skriet, un palīdzējis līdz finišam tempu noturēt igauņu skrējējai Lily Luik, kas finišā veiksmīgi izpildīja sievietēm noteikto normatīvu uz Rio Olimpiskajām spēlēm.
Vēl pēc kilometra mani pēkšņi apdzina kāds skrējējs dzeltenā kreklā. Uz brīdi viņš paskrēja man pa priekšu, taču tad atkal viņu apdzinu es. Šajā posmā sākās arī kaut arī neliels kāpums apmēram 2-3 kilometru garumā. Tālāk kāpums bija jūtams pavisam minimāli, bet tieši ap 31. kilometru kāpums vispamanāmākais.  Tā uz brīdi skrējējs dzeltenajā kreklā skrēja atkal aiz manis, bet tad, izgriežoties uz diezgan lielas ielas, viņš atkal mani apdzina un nedaudz sāka atrauties.
Zināju, ka ap 34.kilometru trase atkal ies uz leju, un atkal jūtamāks kritums bija tieši sākumposmā. Bet varēja just, ka no kalna nedaudz labāk tomēr ripo. Pēdējos kilometros aizvien biežāk biju sācis galvā skaitīt atlikušo attālumu līdz finišam un rēķināt iespējamo finiša rezultātu.
Ap 27.kilometru kad līdz finišam bija palikuši 15 kilometri un skrējās visnotaļ grūti, sāku domāt, ka pat ja sākšu skriet ļoti lēni, tad 15 kilometrus stundā jau nu pieveikšu pilnīgi noteikti, pat ja temps jūtami kritīsies. Pie trīsdesmitā kilometra jau sāku rēķināt, ka, saglabājoties līdzšinējo kilometru tempam ap 3'30"/km, līdz finišam 43-44 minūtēs vajadzētu tikt.  Šī prognoze par laiku līdz finišam beigās izrādījās ļoti precīza, taču patiesībā turpmākos piecus kilometrus biju palicis vēl lēnāks, un tad jau sāku rēķināt, ka vismaz Jeļenas Prokopčukas rezultātu pirms divām nedēļām Ņujorkā (2:28:48) jau nu vajadzētu pārspēt. Tāpat prātā vēl bija Anatolija Macuka šogad Berlīnē iespētais - taču precīzu laiku nezināju, zināju vien, ka tas bija virs 2:26:30, bet zem 2:27.

Zilā līnija uz asfalta bija visa maratona garumā, un centos no tās pārāk neattālināties, lai nebūtu jāskrien lieki metri

Īsi pēc trīsdesmit piektā kilometra izvilku no šortiem savu kofeīna želeju. Tā kā tā bija jau ar ūdeni atjauktā iepakojumā, tad tā bija 2x lielāka kā parastās želejas 30 ml lielumā. Kabata ar vienu želeju bija pilnībā piepildīta un, līdz šiem skrienot, tā ik pa laikam bija jūtama, tāpēc želejas likvidēšana arī atbrīvoja mani no svešķermeņa sajūtas aizmugurējā kabatā.
Tā kā līdz finišam jau bija palikuši mazāk par septiņiem kilometriem, kas ir maratona posms, kur visbiežāk skrējēji saskaras ar "maratona sienu", kad ogļhidrātu rezerves organismā pavisam iztukšojas un ātrums jūtami krītas, tad pamazām sāku pa lielu gabalu manīt priekšā skrienošus stāvus, kuriem pamazām tuvojos. Pirms manis nelielu gabalu bija dzeltenā kreklā skrienošais, līdz kuram gan attālums pagaidām vel īpaši nesaruka, bet tālāk jau bija skaidrs, ka pamazām sākam ķert rokā "kritušos".
Vai nu finiša tuvums, vai atpalicēju rokā ķeršana, taču trīsdesmit astotais kilometrs bija jūtami ātrāks par iepriekšējiem. Pie trīsdesmit astotā kilometra atzīmes bija tāds plašs U veida pagrieziens, un pagriežoties pretējā pusē vispirms izdzirdēju un tad ieraudzīju policijas motociklu. Te nu sapratu, ka esmu palicis tik lēns, ka tepat aiz muguras jau ir pirmā sieviete. Nez kāpēc par to, ka šāds brīdis varētu pienākt, ka ātrākās sievietes mani varētu noķert nebiju aizdomājies, taču nu tas bija pavisam reāli, un tas laikam atkal iedeva papildus stimulu. Ātrāks gan diži nepaliku, bet saglabāju pēdējā kilometrā uzņemto tempu ap 3'20" (vai varbūt kādu sekundi lēnāk). Iespējams, arī kofeīna želeja kaut kādu papildus enerģiju bija piedevusi. Turpmākajos divos kilometros apdzinu gan mani iepriekš apdzinušo skrējēju dzeltenajā kreklā, gan vēl vismaz 5-6 skrējējus, kam temps bija krities visnotaļ iespaidīgi. Kaut arī izskatījās, ka viņi joprojām skrien diezgan enerģiski, taču ātruma atšķirība viņus apdzenot likās vienkārši grandioza. Otro reizi paskrēju garām arī buļļu arēnai - tātad līdz finišam bija palicis pavisam maz - nedaudz vairāk kā 10 minūtes.
Ja uzņemto tempu būtu izdevies noturēt līdz finišam, par maratonu beigu daļu būtu visai apmierināts, taču īsi pirms 40.kilometra atzīmes pēkšņi labajā sānā tik spēji iedūrās sāpe, ka turpmākais vismaz puskilometrs pagāja, mēģinot atelpoties un tikt no sāpes vaļā, bet ātrums atkal līdz ar to kritās. Varbūt tā bija ķermeņa rekcija uz to, ka negaidīti biju sācis skriet ātrāk. Pozitīvi bija tas, ka šajā posmā apmēram kilometra garumā atkal ātrāk tikt uz priekšu palīdzēja līdzjutēju pūļi, kas atkal abpus trases malām veidoja cilvēku koridoru. Līdz ar to ātruma kritumu sāpošā sāna dēļ droši vien daļēji kompensēja enerģijas pieplūdums no līdzjutēju saucieniem - ¡ánimo!
Pirmspēdējā kilometrā apdzinu vēl vienu skrējēju, un pēdējos ~800 metros, kad trase nogriezās no lielās ielas uz bruģēta gājēju celiņa, priekšā pamanīju portugāļu skrējēju, un sapratu, ka līdz finišam vajadzētu noķert arī viņu. Taču šajā brīdī gājēju celiņš strauji veda uz leju - un slīpums uz leju kombinācijā ar mazo bruģīšu segumu un maratona pēdējo kilometru pēkšņi sarāva krampī pēdu, kas Barselonas maratonā mani pārsteidza jau ap 35.kilometru, bet šeit par to biju aizmirsis vispār. Izdevās gan kaut kā pēdu sagrupēt, atguvu soli un drīz vien paskrēju garām arī portugālim.
Tieši pēc 42.kilometru atzīmes sekoja pagrieziens pa kreisi un bija atlikuši pēdējie 195 metri pa zili klāta paklāja nosegtu platformu, kas uzbūvēta virs ūdens vienā no Valensijas zinātnes parka baseinā. Šie pēdējie metri patiešām bija viens no vizuāli piesaistošākajiem finišiem manā maratonista karjerā. Finišs bija sasniegt ar rezultātu 2:26:30.
Pirms paša finiša kreisajā pusē vēl pamanīju lielu ekrānu, kurā tieši tajā brīdī rādīja sieviešu līderi, kas beigās finišēja nepilnu pusminūti aiz manis - apmēram tikpat, cik bija brīdī, kad viņu pamanīju. Savukārt, šķērsojot finiša līniju, eiro skaitītājs, kas par katru finišējošo dalībnieku pieskaitīja vienu eiro, ko organizatori ziedo labdarībai, pārslēdzās uz 33€, kas nozīmēja, ka esmu finišējis 33.vietā. Vēlāk gan izrādījās, ka tomēr esmu ieņēmis 28.vietu - visticamāk, pirms manis labdarības eiro bija pieskaitīti arī vairākiem ratiņkrēslos braucošajiem maratonistiem.

Te var redzēt, ka uz ūdens bija uzbūvēta ne tikai finiša taisne, bet virs ūdens tika novietotas arī mašīnas sponsoru reklāmai. Tālajā finiša taisnes galā jau var redzēt arī sieviešu uzvarētāju

Finišā

Pēc finiša lēnā garā saņēmu savu finiša medaļu, finišētāju maisiņu, izgāju cauri finiša gardumu stendam, pēcāk uz brīdi arī piesēžot lai apēstu banānu un uz brīdi pa īstam izbaudītu tikko finišējuša maratonista sajūtas. Pēc tam vēl veiksmīgi tiku pavadīts uz visiem finišētājiem paredzēto masāžu, kur, uz galda guļot, aizdomājos, ka, kaut arī no vienas puses nav slikti, ka tevi masē divas meitenes, taču no masāžas viedokļa sanāk, ka beigās, iespējams, viena kāja ir izmasēta vairāk kā otra, jo katrai jau masāžas tehnika nedaudz atšķiras. Jāatzīst arī, ka kaut arī masāžu atsevišķiem muskuļiem prasījās nedaudz spēcīgāku (it sevišķi tiem, kas akmens cietumu bija piedzīvojuši pirmajā distances trešdaļā un jūtami smeldza arī tagad), tomēr arī pie šādas mierīgākas masāžas, uz galda esot, krampji kājās iemetās vismaz trīs reizes.
Pēc masāžas ietinies finišā dotajā folijas segā, lai nezaudētu ķermeņa siltumu (termometrs gan rādīja, šķiet, +20, tā ka droši vien arī bez folijas apmetņa būtu izticis gana labi), lēnām soļoju uz viesnīcu. Ar to arī maratons bija galā.

Cipari un secinājumi

Maratona finišu tātad biju sasniedzis pēc divām stundām un divdesmit sešām ar pusi minūtēm. Pirmais pusmaratons pieveikts 1:12:11, otrais 1:14:19, kas  ir 128 sekundes jeb ~6 sekundes kilometrā lēnāk kā pirmajā pusē. Piecu kilometru intervālu laiki bija šādi: 16:44-17:00-17:25-17:14-17:31-17:48-17:49-17:22 un 7:37 vēl pēdējiem 2195 metriem. Redzams, ka kritiskais posms bija kilometri no divdesmit piektā līdz trīsdesmit piektajam ar vidējo tempu teju 3'34"/km, kas ir gaužām neapmierinoši. Ja maratona otrā puse būtu vēl apmēram pirmās puses līmenī, tad ar rezultātu būtu vairāk vai mazāk apmierināts, taču pie šāda rezultāta desmit baļļu sistēmā vairāk par 5 sev ielikt nevaru. Protam, grūti izvērtēt, cik daudz laika ziņā ietekmēja nefunkcionējošie muskuļi distances pirmajā daļā, un arī to atstātā ietekme uz sajūtām otrajā daļā, taču kā būtu, ja būtu, nav vērts zīlēt.
Protams, nav jau arī tā, ka par maratonu var teikt tikai sliktas lietas. Pirmkārt, jau pats maratons bija acīm baudāms, līdzens, ar daudz taisniem un platiem posmiem, līdz ar to kā vietu, kur skriet maratonu, Valensiju noteikti iesaku. Otrkārt, kaut arī kopumā diez ko ātrs nebiju, tomēr ļoti iepriecina, ka pēdējie seši septiņi kilometri bija jūtami ātrāki par maratona vidusdaļu. Un jāsaka, ka dēļ sajūtām šajos pēdējos kilometros vien ir vērts skriet maratonu. Treškārt, iepriecināja tas, ka, neskaitot savilktos apakšstilbu muskuļus, kas īsti nav norakstāmi uz kaut kādām senajām traumām, citas vecās vainas, vismaz maratona laikā, par sevi manīt nelika. Gan mugura izturēja, gan pirmsmaratona pēdējo nedēļu traumas, gan sēžas nervs uzvedās labi - pēdas savilkšana krampī pēdējos pārsimts metros, gan bija neliels atgādinājums, ka par 100% sēžas problēmas tomēr nav izzudušas.
Visbeidzot, Valensijā arī izpildīju savu galveno mērķi - atgūt sajūtas par to, ko nozīmē gatavoties maratonam, startēt maratonā un sasniegt maratona finišu. Iztiekot bez tādiem lieliem pārtraukumiem kā pēc iepriekšējā maratona, tā noteikti būs noderīga pieredze.
Un noslēdzot šo maratona ierakstu, jāsaka, ka par spīti tam, ka rezultāts nebija ļoti labs, tomēr acīmredzot organismam tāpat tas ir bijis gana liels pārbaudījums. Trīs dienas pēc maratona nemaz nemēģināju skriet - kaut arī ir bijuši maratoni, kad kājas ir sāpējušas vairāk, tomēr galīgi nebija sajūtas, ka vajadzētu skriet. Ceturtajā dienā pēc maratona, mēģinot skriet, izdevās paskriet vien padsmit minūtes - apakšstilbu muskuļi, kas traucēja skriet maratona sākumā, pēc noskrietām piecām minūtēm sāka smelgt diezgan stipri - tātad tie maratonā ir tikuši nopūlēti diezgan pamatīgi, un acīmredzot atpūta tiem vajadzīga ilgāka. Arī kreisā augšstilba viducī ir parādījies kāds izteikti sāpīgs punkts. Pēdējās dienas arī par sevi atkal sāk atgādināt pirmsmaratona traumas, kas maratonā, iespējams, vienkārši nelika sevi manīt adrenalīna ietekmē. Visbeidzot, pēdējās divas dienas esmu arī vīrusa varā ar temperatūru un aizliktu kaklu - tātad imūnsistēma pēc maratona ir bijusi patiesi vārīga. Tā ka tuvākais uzdevums, ir atgriezties pie veselības, pēc tam atsākt skriet un tad jau varbūt kaut kad tuvāk gada nogalei sākt domāt par to, kad un kur skriet nākamo maratonu.