Būtiskākais divtūkstošdivpadsmitajā

Kā savulaik vēl orientējoties pa mežu biju izsecinājis - slikti veikts distances sākums ar labu atlikušo daļu ir prātam daudz patīkamāks par veiksmīgi veiktu distances sākumu ar kļūdu pašās beigās. Tieši tāpat, atskatoties uz šo gadu, līdz ar visām nebūšanām sezonas otrajā pusē pirmajā brīdī gribas domāt, ka kopumā gads nav bijis pārāk veiksmīgs, taču, visu vēlreiz pārdomājot, jāsecina, ka tik slikti nemaz nav bijis. Tāpēc saņēmos un vienuviet sarakstīju šī gada nopietnākos sportiskos notikumus, beigās pievienojot arī kopīgu novērtējumu šai sezonai.
2012.gadā sacensību sezonu iesāku jau janvārī, kad līdztekus nelielai Sicīlijas apceļošanai paspēju piedalīties arī Sirakūzu maratonā, kur pusmaratona distancē tiku pie jauna personiskā rekorda, kuru atlikušo vienpadsmit gada mēnešu laikā vairāk uzlabot nespēju. Līdz ar to, 2012.gadu noslēdzot, mans labākais rezultāts pusmaratonā ir 1h09'06".
Pavasaris atnāca ar vēl vienu personisko rekordu, kad pēc cītīga ziemas treniņu perioda (kas diezgan daudz sastāvēja arī no riņķošanas manēžā) aprīļa vidū Roterdamas maratonā par nepilnu minūti uzlaboju savu pērn Amsterdamā uzrādīto rezultātu, finišējot pēc 2h21'35". Tam klāt vēl arī izpildīts sporta meistara normatīvs maratona distancē.
Ar maratona sagurumu vēl kājās divas nedēļas vēlāk uzsāku pilnvērtīgu skriešanas sezonu arī Latvijā, un skriešanas seriāla "Skrien Latvija" pirmajā posmā Rīgas pusmaratonā Biķerniekos, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts, ar gana labu rezultātu (1h09'29") finišēju ceturtais, kas deva otro vietu Latvijas čempionāta vērtējumā.
Maija beigās startēju Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, kurā īsti neizdevās sasniegt rezultātu uz kādu biju cerējis, taču tik un tā tikai dažas sekundes pietrūka līdz paskriešanai zem 1h10'.
Jūnija sākumā pirmo un vienīgo reizi šajā gadā piedalījos orientēšanās sacensībās, un Dobelē tiku pie Latvijas čempionāta zelta medaļas orientēšanās sprinta distancē.
Nedēļu vēlāk Ventspils pusmaratonā biju tuvu sava pusmaratona rekorda labošanai, vairāk kā divas trešdaļas no distances noskrienot ātrāk par rekorda grafiku, tomēr pēdējā aplī spēka bija atlicis nedaudz par maz un finišēju pēc 1h09'34".
Jūlija lielākais sportiskais notikums bija Latvijas olimpiāde Liepājā, kurā es pārstāvēju Ogres novadu. Tajā visai karstos laikapstākļos pirmo reizi mūžā sacensībās skrēju 10 000 metru distanci stadionā, finišējot 4.vietā ar rezultātu 32'36", un dienu vēlāk 5000 metru distancē ar jaunu personisko rekordu (15'35") finišēju kā devītais.
Jau Olimpiādes laikā sajūtas nebija pašas labākās, kas iespējams bija saistīts ar uzkrājušos nogurumu sezonas pirmajā pusē. Papildus tam jūlija beigās iedzīvojos savilktā sēžas muskulī, kas nāca komplektā ar sēžas nerva  ietekmēšanu, līdz ar to turpmākos teju divus mēnešus sāpes dibena kreisajā pusē bija ikdienas sastāvdaļa. Pa vidu gan paspēju uzskriet pusmaratonus Liepājā un Kuldīgā, kur rezultāti mani galīgi neapmierināja, taču vismaz tiku pie vērtīgiem punktiem Skrien Latvija kopvērtējumam. Neliels pacēlums šajā laikā bija Latvijas čempionāts vieglatlētikā augusta vidū, kur, lai arī salīdzinoši nelielā konkurencē, izdevās tikt pie vēl vienas Latvijas čempionāta medaļas šajā sezonā, tiekot pie sudraba 5000 metru distancē, kas visai negaidīti nāca komplektā arī ar jaunu personīgo rekordu 15'34.18.
Augusta beigās vēl startēju NIKE Riga run 10 kilometru šosejas skrējienā, kas bija arī Latvijas čempionāts, un ar rezultātu 32'21" paliku ceturtais čempionāta ieskaitē. Sezonas sākumā bija doma, ka šīs ir vienas no sacensībām, kurās būtu jāizskrien kāds labāks rezultāts, taču beigās neizdevās pat uzlabot pērnā gada rezultātu.
Septembrī biju jau uzsācis gatavošanos rudens maratonam Frankfurtē, un vietējiem skrējieniem nepiegāju ar pilnu nopietnību, jo tie tika skrieti vairāk kā treniņskrējieni ar domu par maratonu. Vispirms ne pārāk veiksmīgi noskrēju Valmierā pusmaratonu, kur, lai arī 2.vieta, bet gaužām pieticīgs rezultāts (1h12'16") un ļoti grūta skriešana. Tāpat pusmaratonu noskrēju Jūrmalā (1h10'58"), kur jaunajai trasei ir potenciāls uz patiešām augstvērtīgiem rezultātiem. Oktobra sākumā uzvarēju pirmajā Rēzeknes pusmaratonā - tur gan trase par pārsimts metriem atpalika no pusmaratona garuma. Visbeidzot, oktobra vidū kā specifiska maratona treniņa vietu izmantoju Siguldas pusmaratonu, kurā finišēju otrais, kas bija arī noslēdzošais seriāla "Skrien Latvija" posms, kurā sezonas kopvērtējumā izcīnīju otro vietu individuāli, kā arī kopā ar VSK "Noskrien" komandu izcīnījām uzvaru komandu kopvērtējumā.
Sezonas lielais noslēgums bija starts Frankfurtes maratonā oktobra beigās, kur visai vēsos laikapstākļos finišēju pēc 2h22'20", kas bija 45 sekundes lēnāk kā pavasarī Roterdamā, un lai arī nav slikts rezultāts, tomēr tik un tā tas bija lēnāk kā gada sākumā.

Rezumējums

Sarindojot rezultātus vienu pēc, gads neizskatās tik ļoti slikts - trīs medaļas Latvijas čempionātos, divi ātrākie maratoni starp Latvijas skrējējiem 2012.gadā, personīgie rekordi maratonā, pusmaratonā un 5000 metros, otrā vieta "Skrien Latvija" kopvērtējumā, trīs no desmit(!) pusmaratoniem ātrāki par 1h10'. Taču tajā pat laikā, ja neskaita atsevišķus skrējienus sezonas otrajā pusē, visi labākie rezultāti bija tieši sezonas pirmajā daļā, un progress (kaut vai neliels), kam būtu jāseko līdz ar sezonas treniņiem, jo tomēr gan augstākai kvalitātei treniņos, gan sacensībās uzkrātajiem kilometriem sacensību tempā būtu jāpārvēršas arī kopējās fiziskās kondīcijas pieaugumā. Tā kā tas šogad izpalika, tad skaidrs, ka kaut kur ir bijusi kļūda.
Viena no lietām, ko jau piefiksēju vasaras beigās, bija tā, ka vasaras periodā izpalika treniņu plāns ar skaidri saredzamu mērķi galā. Rudenī, atkal pievēršoties maratona sagatavošanās procesam, visi treniņi atkal sāka iegūt jēgu, bet vasarā kaut arī skrēju gana daudz viss tika palaists pašplūsmā. Tāpat, iespējams, tas ir bijis saistīts ar to, ka pēc pavasara maratona organisms nepaguva kā nākas atpūsties, un pēc tam sekojošās sacensības organismu iedzina vēl dziļākā nogurumā, no kura līdz galam tas nespēja izrāpties. Un arī katrās sacensībās cenšoties skriet maksimālā intensitātē, organismam kopumā slodze varētu būt bijusi par lielu. Kaut arī nekad neesmu pratis izlikt sevi visu, tomēr tuvu tā brīža labākajam rezultātam esmu centies skriet katros mačos, un tā visu gadu. Vien rudenī pirms maratona vairākos pusmaratonos apzināti skrēju ātri, taču tomēr ar rezervi. Iespējams, šādi mačos būtu jāskrien biežāk, jo cenšoties labot personīgo rekordu katrā mačā, ilgtermiņā nekas labs nevar sanākt.
Pie augšminēto lietu uzlabošanas tad nu būs pašam jācenšas piedomāt nākamajā sezonā, kas nozīmēs, ka gan sacensībās, gan treniņos ir jāskrien gudrāk, un tāpēc visiem skrējējiem, orientieristiem un citiem sportistiem novēlu 2013.gadā, lai tie labākie rezultāti būtu tieši tad, kad tas ir visvairāk vajadzīgs, un lai to sasniegtu tam visam apakšā, lai ir gudrs un pārdomāts sagatavošanās process!